Kā apklusināt sievieti? Ar skūpstiem!

Lai laulība sasniegtu pilnību, Džouna ieslēdza radio. Sānu pie sāna un roku rokā viņi klausījās Šūberta serenādi; kāda ziepju fabrika bija piedzejojusi tai citus vārdus. Džerijs skuma par Šūbertu, tomēr priecājās, ka, pateicoties ziepēm Serenāde, šis skaņdarbs kļuva pazīstams plašākai publikai.

– Vai Eiropā radio ir? – Džouna vaicāja.
– Ir, – atbildēja Džerijs.
– Tik tiešām, kāpēc lai attīstība nenotiktu arī tur? – līdzjūtīgi atzina Džouna. – Kad viņi tiks pie tālrāža?
– Tāds jau ir.
– Patiešām? Vai viņiem ir arī automobiļi un kinoteātri? – Džouna nespēja vien nobrīnīties.
– Ir gan...
– Tad jau tur nemaz nevalda tāda atpalicība, kā stāsta. Vai tu mīli mani?
– Mīlu...
– Es šausmīgi mīlu tevi. Es mīlu pat tavu akcentu. Kādā valodā runā Eiropā?
– Dažādās valodās. Es runāju somiski.
– Tad jau tu esi soms!
– Esmu gan.
– Kur Somija atrodas? Vai tā atrodas netālu no Korejas?
– Jā... Pavisam līdzās...
– Ak, es tā mīlu tevi! Starp citu, kur Koreja atrodas?
– Pavisam līdzās Somijai.
– Vai tur runā tādā pašā valodā?
– Gandrīz. Kāds soms pat sarakstījis korejiešu valodas gramatiku.

Džouna labvēlīgi pamāja ar galvu. Viņa apbrīnoja sava trešā vīra bezgalīgās zināšanas un drosmi, gūstot pārsvaru pār diviem iepriekšējiem spēkavīriem. Mugurkaulu ziņā Džerijs tik tiešām salīdzināms ar Edisonu.

– Džerij, vai tu mīli mani?
– Mīlu! – iesaucās viņas laulātais draugs visnotaļ skaļi, jo tieši tobrīd pa radio pārraidīja kādas tabakas rūpnīcas apmaksātu detektīvraidlugu, kurā skanēja tik skaļi palīgā saucieni, ka Džerijs nespēja saklausīt pats savu balsi. Viņš uzmeta naidīgu skatienu radiouztvērējam un ierosināja pameklēt kādu citu raidstaciju. Tomēr viņa sieva atbildēja:

– Nē, nē. Es gribu noklausīties to raidlugu līdz beigām. Man ļoti patīk detektīvraidlugas. Arī tev jāpierod pie tām. Tik jauka rituāla slepkavība!
– Kaut nu spētu pierast, – Džerijs nopūtās.
– Tev jāpierod. Es izaudzināšu no tevis īstu vīrieti. Saki, vai tu mīli mani?

Džerijs smagi novaidējās.
– Protams. Tomēr es vēl neesmu apradis ar šīs zemes paražām.
– Ak, gan iemācīsies visai drīz. Es mīlu tevi tik bezdievīgi karsti un apsolu padarīt tevi par īstu vīrieti. Tev jāiemācās arī boksēties, jo katram īstam vīrietim jāprot kauties. Ak, kā es mīlu...

Džerijs jau no pieredzes zināja, ka labākais veids, kā apslāpēt sievietes vārdu plūdus, ir skūpsti. Tiesa, vēlāk viņš ievēroja, ka sieviete mēdz runāt caur degunu, ja viņai aizspiež muti. Šķita, ka laulība ir pielīdzināma mūža ieslodzījumam, un piespriesto termiņu pat ar labu uzvedību nav iespējams saīsināt. Turklāt viņš cieta badu. Katru dienu bada sajūta līdzinājās vēsturei, kas mēdz atkārtoties. Visbeidzot Džerijs koncentrēja gribasspēku un bez aplinkiem sacīja:

– Esmu izsalcis.
– Tiešām? Vai tad tu neko neatnesi šurpnākot? – nobrīnījās Džouna un ar mēles galiņu pārvietoja košļājamo gumiju no apakšlūpas uz augšlūpu.
– Nu, es nepārmetu tev. Bet saki, vai tu mīli mani?

Kad Džerijs neatbildēja, Džouna mazliet pieklusināja radio apdullinošo skaņu – viņu neinteresēja grīdas vaska jaunā reklāma – un pauda bēdu sagrauztas sievas izteiksmi. Dvēseles moku pārņemta, viņa sāka dungot.

– Vai tev patīk šī dziesma? – viņa pēkšņi ievaicājās.
– Patīk, – Džerijs atbildēja un gara acīm redzēja mistera Riversa ledusskapi, kurā atradās pasaulē visplašākā gaļas un augļu konservu izvēle.
– Es vaicāju par savu dziesmu.
– Protams, ka patīk...
– Ak, tu esi tik mīļš! Erols man nekad neļāva dziedāt.
– Kas tas par Erolu?
– Manu iepriekšējo vīru sauca Erols. Viņš kļuva nikns, kad dziedāju. Viņam patika klavieru spēle, bet viņš man neļāva spēlēt pat uz tām. Viņš bija nežēlīgs cilvēks.
– Vai tad viņam nepatika, kā tu spēlē klavieres?
– Droši vien patika, tikai viņš vienmēr atkārtoja, ka klavieres it kā nedrīkstot spēlēt ar vienu pirkstu. Viņš bija briesmīgs. Bet, par laimi, viņš nomira. Tomēr paspējām nodzīvot kopā vairāk nekā trīs nedēļas. Tas bija šausmīgs laiks. Starp citu, viņš noslīka makšķerējot.

– Un tavs pirmais vīrs? – Džerijs bažīgi apvaicājās.
– Viņu es tā īsti vairs neatceros. Kopš tiem laikiem pagājuši jau vairāki gadi. Laulībā paspējām nodzīvot tikai divas nedēļas, un viņš nomira.
– Vai arī viņš noslīka?
– Nē, viņš gāja bojā medībās. Kāds noturēja viņu par alni un nošāva. Arī viņš bija diezgan briesmīgs. Ak, es nekad vairs neprecēšos ar žurnālistu.

Džerijs satrūkās.
– Vai tavi iepriekšējie vīri bija žurnālisti? – viņš vaicāja.
– Abi. Tomu es tā īsti nemaz nepazinu, jo tikāmies tikai vienreiz ballītē un uzreiz apprecējāmies. Savukārt ar Erolu mēs satikāmies vairākus mēnešus. Mēs, tā sacīt, ārstējāmies vienā un tajā pašā psihiatriskajā slimnīcā.

Asinis šalkdamas ieplūda Džerijam galvā, un viņš neko vairs nevaicāja. Viņš juta teju vai līdzjūtību pret sievu, kas bija apprecējusies aiz mīlestības un joprojām dzīvoja ar apziņu, ka viņas vīrs ir turīgs cilvēks. Pēc īsa klusuma brīža Džouna izstāstīja vīram savu skumjo stāstu.