Vai hipohondriķi var precēt?

Džounas stāsts izrādījās līdz asarām aizkustinošs galvenokārt tāpēc, ka bija tik parasts.

— Īstenībā es nebūt nesēroju par Toma nāvi, jo pret mani viņš bija neizturami cietsirdīgs. Turklāt viņam piemita pretīgi ieradumi. Reiz pārskatīšanās dēļ viņš iebāza mutē manus mākslīgos zobus un tā nostaigāja visu dienu. Un, tā kā viņš mēdza ēst ķiplokus, es to garšu nekādi nespēju dabūt ārā no mutes. Ak, es tā neciešu ķiplokus. Tomam bija pieklājīga dzīvības apdrošināšanas polise, bet viņam bija sakrājies arī daudz parādu. Un pēc tam, kad viss bija sarēķināts, man atlika vien daži tūkstoši dolāru. Es pamatīgi satraucos, un brālis Čārlzs ievietoja mani psihiatriskajā slimnīcā, tur arī iepazinos ar Erolu. Tolaik nezināju, ka Erols ir žurnālists, jo viņš šķita pavisam parasts cilvēks. Mēs tūdaļ pat iemīlējāmies viens otrā un turpat slimnīcā arī salaulājāmies.

Tad Erols pārdeva visus savus īpašumus, un mēs devāmies kāzu ceļojumā uz Dienvidameriku. Tad Erols iegādājās dārgu dzīvības apdrošināšanas polisi, un neilgi pēc tam viņu nošāva. Džerij, vai tu mīli mani?

— Mīlu, mīlu, — Džerijs paguris atbildēja.
— Tādā gadījumā rīt pat tu iegādāsies apdrošināšanas polisi. Bet pērc tādu ar labi lielu prēmijas summu.

Džerijam šķita, ka viņa dzīves dienas jau ir skaitītas. Viņš klusēja. Džouna aizdedza cigareti un uz brīdi lika mierā košļājamo gumiju. Nokrēslī Džerijs mēģināja saskatīt sievas vaibstus. Tad viņš pēkšņi ievaicājās:

— Kāpēc Erols nokļuva slimnīcā?
— Viņš bija slims.
— Nu jā, bet kas viņam bija par vainu?
— Mazvērtības izjūta. Viņš nespēja iemācīties izrunāt burtu «v».
— Un kāda slimība bija piemeklējusi tevi? — šausmu pārņemts, vaicāja Džerijs.
— Baiļu komplekss. Es arvien baidījos, ka pie manis uz mājām kāds atnāks un nošaus mani. Turklāt es baidījos no atombumbas sprādziena. Vai tad tu nezini, ka mūsdienās visi cilvēki no kaut kā baidās? Bet, tā kā es baidījos vairāk nekā citi, tad nokļuvu slimnīcā. Tomēr saki, Džerij, vai tiešām tu mani nemīli?

Džerijs atbildēja ar pārsteidzošu jautājumu:
— Džouna, kāpēc tu gribēji apprecēties ar mani?
— Tāpēc, ka es uzreiz iemīlējos. Tevī ir kaut kas eksotisks vai kaut kas tamlīdzīgs. Turklāt tu esi doktors. Kāda teksasiešu meitene arī apprecējās ar doktoru, un viņi dzīvo ļoti labi. Amerikā nav neviena nabadzīga ārsta. Es ienīstu nabadzību.
— Diemžēl es esmu nabadzīgs, turklāt es nemaz neesmu ārsts, — Džerijs drūmi noteica.

Džouna pagrieza stāvlampu un izgaismoja pašas vaibstus. Viņa patiešām izskatījās šausmu pārņemta.
— Vai tad hiropraktiķis nav ārsts? — viņa izbrīnā vaicāja.
— Nē, tas ir pūšļotājs — turklāt es nemaz neesmu apguvis hiropraktiķa profesiju.
— K... ka-as tad tu īsti esi?
— Kādreizējais žurnālists un skolotājs.

Sieviete nespēja atgūties no satricinājuma, un lūpas sāka drebēt. Vienlaikus viņa izplūda nevaldāmās asarās. Asaras aizskaloja skropstu tušu un pūderi no sejas. Viss norisinājās tik ātri! Vakar līgava, šodien laulāta sieva un rīt — kas zina — šķirtene. Džouna bija meklējusi dārgumu, bet atradusi vien dārgumu meklētāju.

Džerijam šķita, ka jāmierina sieva.
— Džouna, tikai, lūdzu, nesāc. Gan mēs tiksim galā.
— Mēs galā netiksim, ja tu neesi īsts ārsts, — sieviete šņukstēdama atbildēja.
— Bet ar hiroprakses palīdzību daudzkārt labāk var tikt pie bagātības nekā parasts profesionāls ārsts, — ilūziju pilns, skaidroja Džerijs un, pats to nemanīdams, ļāvās cerību sapņojumam. — Padomā par misteru Riversu. Viņš ir bagāts kā Krēzs.
— Vai arī Krēzs ir hiropraktiķis? — mazliet nomierinājusies, Džouna ievaicājās.
— Ir gan, — iekodis lūpā Džerijs atbildēja, jo apzinājās, ka atkal sācis apbrīnot savu mīlīgo sieviņu, kas no vēstures zināja tikai Ādamu un Ievu, kā arī Abrahamu Linkolnu.

Jaunā pāra pirmā emociju vētra pamazām pierima, un Džerijs sāka ticēt, ka viņa mūža aicinājums ir bērnaukles cēlais amats. Viņš pirmo reizi pēc paša iniciatīvas noskūpstīja sievu un pēc tam metās aprakstīt hiropraktiķa profesijas bezgalīgās iespējas. Salīdzinājumā ar mugurkaulu aklās zarnas un mandeļu operācija bija tīrais sīkums! Ārsta Eldorado meklējams nevis pacientu vēderā, bet gan mugurkaula skriemeļos.

Džouna jau bija pilnībā nomierinājusies un atkal sāka sajūsmināties par dārgumu meklētāja «eksotisko» akcentu.

— Jebkurā gadījumā tev vajadzētu apdrošināties, — viņa nopietni bilda. — Apdrošinies jau rīt. Un par pieklājīgu summu.

Džerijs nespēja saprast, kāpēc tā jāsteidzas, jo bija iecerējis nodzīvot garu mūžu, daudz garāku nekā viņa priekšgājēji Toms un Erols. Tāpēc viņš sacīja bez jebkādām ceremonijām:
— Man briesmīgi gribas ēst. Vai tev patiešām nav nekā ēdama?
— Pagaidi, es paskatīšos, — Džouna atbildēja.

Viņa aizkuģoja līdz virtuvei un pēc brīža atgriezās. Šoreiz viņa nelika vīram paust mīlestības apliecinājumus, bet piemīlīgi pavaicāja:
— Mīļais, vai tev garšo kukurūzas pārslas?
— Esmu gatavs ēst vienalga ko, — atbildēja izsalkušais vīrs.
— Tādā gadījumā es sagatavošu kukurūzas pārslas. Tas ir lielākais gardums pasaulē. Vai Eiropā mēdz gatavot kukurūzas pārslas?
— Vispār ne — tur tās ēd diezgan maz.
— Oh, tad jau gan tur ir nožēlojama dzīve! Vai «Coca-Cola» un košļājamā gumija tur ir?
— Šur tur ir. Bet vispār tās nav iemantojušas popularitāti.
— Vai, vai — tur gan droši vien ir nožēlojama dzīve! Nav ne kukurūzas, ne «Coca-Cola», ne košļājamās gumijas! Kā cilvēki spēj izdzīvot tajā Eiropā? Droši vien tur miljoniem cilvēku dienā mirst badā. Starp citu, cik iedzīvotāju ir Eiropā?
— Gandrīz piecsimt miljonu.
— Tik maz! Amerikā ir vismaz desmit reižu vairāk. Vai kaut kas uz to pusi. Es precīzi neatceros. Daudz gadu pagājis, kopš apmeklēju skolu. Vismaz tad Amerika bija vislielākā zeme pasaulē. Un otra lielākā bija Teksasa.

Džerijs ar skūpstu apturēja vārdu plūdus un vedināja sievu atpakaļ pie domām par kukurūzu. Pēc tam kad bija apēsta vesela bļoda margarīnā grauzdētu kukurūzas graudu, kas garšoja pēc celulozes, Džerijs sāka ilgoties pēc gultas.