T 21.10.2020.

Kādēļ vīrietis reizēm piedzeras

«Mīlu, mīlu! Mīlu tevi tāpat kā sātans mīl mācītāju!»

Pirms gulētiešanas Džouna vēl gribēja parunāties par dzīves svarīgāko jautājumu – naudu. Dolārā jautās apbrīnojams spēks: tas spēja runāt un apklusināt. Cik daudz cilvēku naudas dēļ mēdz apprecēties, lai gan daudz vieglāk būtu tikuši pie tās aizņemoties?

Pēc pamatīgas inventarizācijas Džouna konstatēja, ka ģimenes budžetā skaidras naudas apjoms bija piecsimt divpadsmit dolāri. No kopsummas viņa pārvietoja piecsimt desmit dolāru savā somiņā un izsniedza vīram divus dolāru sīkiem izdevumiem. Džerijs zaudēja runas spējas un tika bargi brīdināts par iespējamo ienākumu slēpšanu.

No šā brīža vientiesīgajam dārgumu meklētājam bija jāsamierinās ar monologu jeb, citiem vārdiem sakot, sarunu, kāda mēdz notikt par naudas lietām starp laulātu sievu un vīru. Džouna itin kā uzskaitīja ģimenes lielos izdevumus un konstatēja:

– Divsimt dolāru man vajadzīgi personiskām vajadzībām, un trīssimt dolāru nosūtīšu saviem bērniem.
– Bērniem?! – iesaucās Džerijs. – Vai tev ir arī bērni?
– Protams, ka ir. Divi puikas un meita.
– Bet tu taču neesi... gribēju teikt, tu tik īsu laiku bija precējusies, – pavisam satriekts, Džerijs nesakarīgi murmināja.
– Viņi man piedzima pirms laulībām, – Džouna bez lielīšanās atbildēja.
– Eiženam tagad ir divpadsmit, Rutai drīz būs desmit gadu un Tomasam – astoņi. Eižens piedzima laikā, kad gāju skolā.

Džerijs ar dūrēm dauzīja sev pa deniņiem un pat nemēģināja slēpt savu attieksmi. Pēkšņi viņš mokpilnā balsī iesaucās:
– Džouna, vai viskijs tev ir?
– Protams, ka ir! – atbilde atskanēja kā šķavas, ko nav iespējams apslāpēt. Viņa nolika pudeli un glāzes uz galdiņa. Džerijs vēlējās aizmirst jebkādas manieres. Viņš no pudeles iekampa pamatīgu malku, tad nosēcās un saviebās. Pēc tam naida, niknuma un asaru pilnā balsī lēni sacīja:

– Džouna, kāpēc tu nepateici agrāk?
– Par viskiju?
– Nē, par bērniem.
– Vai tad vakar es neko neminēju par viņiem? Laikam jau ne. Starp citu, vai Somijā viskijs ir?
– Nav, tur dzer metilspirtu, – Džerijs ar rūgtumu sacīja. – Kur atrodas tavi bērni?
– Vai, tad gan tur ir nožēlojama dzīve! Viņi dzīvo fermā pie vecākiem Teksasā. Tu arī esi dzēris metilspirtu?
– Nē, bet tagad gan varētu...
– Kungs žēlīgais, Džerij! Vai tad viskijs nav labāks? Saki, ka mīli mani!

Džerijs piecēlās, atkal no pudeles kakliņa iekampa kārtīgu malku un uzmeta sievai mežonīgu skatienu. Viņš bija gatavs izkliegties, lai degvīns neietu zudībā.
– Mīlu, mīlu! Mīlu tevi tāpat kā sātans mīl mācītāju!

Džouna ar apbrīnu vēroja vīru un priecīga iesaucās:
– Vai, tu esi tik varens, kad esi iedzēris! Ja tu zinātu, cik bezgalīgi mīlu tevi. Džerij, tagad iesim gulēt. Nāc, sirdsmīļais!

Džerijs iztukšoja pudeli līdz pēdējai pilei un, sievas balstīts, devās guļamistabas virzienā. Viņam šķita, ka iegrims kaut kādā bezgalīgā dziļumā, kurā skan griezīga reklāmas bungu dārdoņa. Šķita, ka viņa mērs nu ir pilns. Kā ciniķi mēdz sacīt mokās vaidošajam nabaga cilvēkam: ja vēlies tikt vaļā no mokām un aizmirst sīkas nebūšanas, nopērc sev pārlieku maza izmēra kurpes vai apprecies. Nu gan viņam īsti vietā būtu skābekļa sistēma.