Ņemot vērā, ka Kolumbs savu ceļojumu uz Jauno pasauli sāka no Seviljas, kas tolaik bija Spānijas galvaspilsēta, kā arī skanīgo spāņu valodu, nav brīnums, ka daudzas kultūras iezīmes, kas seriālu formātā mūsdienās nāk no Latīņamerikas, mums asociējas ar Spāniju.
Temperaments un emocijas
Tikai oriģinālās spāņu Karmenas un Hosē attiecībās un attieksmē pret dzīvi vispār vairāk jaušama loģikas un apdomas piedeva, kas tuvāka eiropeiskai domāšanai, un norāda uz tieksmi pašam kalt savu likteni, nevis pakļauties tā piedāvājumiem.
...Augsti mērķēja šī meiča. Aizbrauc cienījamais senjors pārstāvēt mūs kādā galvaspilsētā, bet nepaiet ne gads, kad tās zemes karaliene vai ķeizariene jau raksta uz Spāniju, pieprasīdama, lai atsauc sūtni līdz ar viņa neizturamo dzīvesbiedri, kuru laikrakstos dēvēja par neatvairāmo spānieti. Šis kukainītis sagrozījis dažu labu valdnieka galvu! Kad viņa ieradās, karalienes trīcēja aiz šausmām, it kā viņa izplatītu mēri. Galu galā nabaga sūtnis savām spējam vairs neatrada citas piemērotas vietas kā Amerika; bet, tā kā viņš bija stingru principu cilvēks un valdnieku draugs, uzskatīja par pareizāku nomirt...
Lai arī spānietes ir temperamentīgas, kaislīgas un ne viens vien Ziemeļeiropas vīrietis fantazē, ka sekss ar tādu ugunīgu karmenu gan būtu kas īpašs, seksuālās attiecības nebūt nav tik brīvas, kā varētu domāt. Spāņu meitenes, kamēr vēl nav tikušas pie sava «novico», koķetē uz nebēdu ar visiem pēc kārtas, taču līdz gultai tik viegli vis nedodas. Arī kopā dzīvošana bez precēšanās ir pieļaujama tikai ar «novico». Hmm, katolicisma mantojums.
Spāņu meitenes ir košas un ugunīgas. Bet... te nu latvju zeltenēm ir kāda priekšrocība — ātrāk un košāk uzziedēdamas, karmenas arī ātrāk... nozied. Lielā mērā to ietekmē klimats, kas ziemeļniekus ilgāk uztur svaigus. «Chica» ir skaista un koša līdz brīdim, kamēr apprecas (mūsdienās tas notiek 25-30 gadu vecumā). Mājas rūpes, bērni un vīrs spāņu sievieti iemet citā ritmā. Tiesa, izejot sabiedrībā, šī senjora ir saposusies, rotājusies ar neiztrūkstošajām zelta ķēdēm un ķēdītēm, lakatiem, bet tā īsti viņa atplaukst ap to laiku, kad bērni ir izauguši. Tad viņai atkal ir laiks sev un viņa var beidzot darīt to, ko vēlējusies.
Tā nu daudzas spānietes pusmūžā pievēršas izglītībai, mazajam biznesam (līdz tam visbiežāk viņa veikala lietās palīdz vīram) vai arī beidzot dara kaut ko sirdij. Un, protams, mazbērni, kuriem, kā daudzviet pasaulē, vecvecāki var atļauties veltīt vairāk laika, nekā bērniem. Starp citu, bērni Spānijā ir cieņā un daudzbērnu ģimenes — lielā godā. Tāpat kā vecāku godāšana, un ģimenes goda sargāšana.
...Viņa nekad nevarēja žēloties, ka vīrs būtu neuzticīgs vai rupji izturētos. Sestdienās, kad kurpnieks piedzēries, draugu atbalstīts, vēlu naktī atgriezās mājās, viņš bija sevišķi jautrs un maigs. Stūrgalvīgi apstājies pie mājas durvīm, viņš sita plaukstas un vārgā balsī vilka skumjas mīlestības dziesmiņas, kas bija veltītas viņa apjomīgajai dzīvesbiedrei, un, tikai ņemot palīgā dunkas, senjora Angustija varēja vīru iedabūt iekšā.
Kad beidzot durvis bija aizvērtas, laupot kaimiņiem iemeslu uzjautrināties, «senjor» Huans dzēruma radītā jūtu maigumā iedomājās, ka viņam noteikti jāredz bērni, kuri jau gulēja; viņš skūpstīja tos, birdinādams gaužas asaras, un atkal uzsāka savu serenādi par godu savai senjorai. Un lāga sieviete jau vairs nerauca pieri, bet smiedamās noģērba vīru un apguldīja kā slimu bērnu...
Oi, oi, oi, kavaljero!
Arī spāņu Banderas ir eksotisks kumosiņš, kurš ziemeļzemju daiļavu sirsniņām liek iepukstēties straujāk.
«...No viņa elegantā apģērba un spīdīgajām melno matu cirtām, kuras Galjardo atstāja mākslinieciski sakārtotas uz deniņiem, vēdīja izšķērdīgi salaistītas maigas, bet riebīgas angļu smaržas. Viņš ļāva, lai sievietes apbrīno šo uzvarētāja pozu. Kā torero viņš nebija peļams. Galjardo jutās apmierināts ar sevi. Pameklējiet vēl otru tik izskatīgu un sieviešu aplidotu!...»
Tāds melnīgsnējs puisis ar ģitāru, kuru ārzemnieces vēlas redzēt arēnā, cīņā pret bulli, bet kurš pats vislabprātāk spēlētu futbolu. Kā Malagas zeņķis Antonio (Banderass, ko Holivuda veiksmīgi ekspluatē gan kā pievilcīgu latīņamerikāni, gan kā tipisku mačo). Kamēr viņa kājas sapņos spārda bumbu, viņa pirksti vakarā pie ugunskura ģitāras stīgām liek gan raudāt, gan smieties smeldzīgā flamenko melodijā. Un visbiežāk tuvumā gadās kāda karmena, kura šo gabalu prot izdejot.
Te jāpiebilst, ka flamenko nav pieņemts dejot jaunām meitenēm. To reti dejo sieviete zem 30 gadiem. Jo tikai pieaugusi sieviete zina, kas ir dzīve, pazīst kaisli, ciešanas un spēj to ielikt liesmojošajā dejā. Vērīgs skatītājs šajā dejā saskatīs visu dejotājas dzīvesstāstu. Arī viņas pašreizējās attiecības, kam ar ģitāras spēlētāju, izņemot dejas pavadījumu, visbiežāk nav nekā kopīga.
Taču nereti tieši flamenko ir tas, kas vīrietim un sievietei liek vienam otru pamanīt pa īstam. Mūsdienu Andalūzijā flamenko ir tik populārs, ka laiku pa laikam kāds gabals atskan pat jauniešu tusiņos, un tad nu dejo visi. Tāpat kā Katalonijā serdanu. Līdzīgi ir arī Basku zemē, kur ir savas deju tradīcijas, kas krasi atšķiras no pārējās Spānijas.
Ja nu reiz esam nonākuši līdz dejošanai, ko gandrīz visās zemēs pamatoti dēvē par horizontālo attiecību vertikālo izpausmi, nevar nepieminēt īsto spāņu deju, kura vislabāk raksturo vīrieša un sievietes attiecības Spānijā — pasodoble. Deja, kurā vīrietis tiek asociēts ar matadoru, bet sieviete ir «amuleta» (matadora apmetnis, kas tiek likts lietā cīņā ar vērsi. Vai varbūt... ar likteni?), kas vīrieti apņem, sargā un mierina.