Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9795901t1h15eb.jpg)
Būvniecības uzņēmuma SIA «Baltijas Dizaina grupa» valdes locekle Eva Širmahere-Grundmane ar vīru Mārtiņu, dēliem Miku un Gastonu un amerikāņu buldogu Džo uz māju Jūrmalā pārvākusies no 165 kv.m lielā dzīvokļa pašā Rīgas centrā — Dzirnavu ielā.
— Patiesībā suns ir vainojams pie tā, ka esam šeit, — atzīstas mājas saimniece, bužinādama par negaidīto ciemiņu ierašanos mazliet aizvainoto Džo. — Māju ārpus centra pirms trim gadiem sāku meklēt tādēļ, ka Džo Rīgā ziemā starp pirkstiem metās alerģija no sāls. Vēlējos māju Vecāķos, taču, tā kā tur vēl nav attīstīta infrastruktūra, šis variants automātiski atkrita. Dzintari mani pilnīgi apmierināja, piesaistīja gan pietiekami lielās mājas (200 kv.m) cena, gan apkārtējās zemes platība — 3,5 tūkstoši kv.m.
Ēka, kura celta 1928. gadā, jauno saimnieku rokām pamazām pārbūvēta un joprojām atrodas tapšanas procesā. — Māja labi saglabājusies, jo tūlīt pēc kara šeit esot ievācies kāds krievu ģenerālis, bet vēlāk te atradās namu pārvalde, un krievu laikos nams netika nolaists, — Eva ir priecīga par savu atradumu. Tā kā māja ir no koka, tad viegli pakļaujas pārveidei un dažādām saimnieku idejām, kuras daļēji jau īstenotas, bet daļa vēl tikai ieceres stadijā. — Mans vīrs ir būvnieks ar zelta rokām, un visas idejas vienmēr tiek perfekti īstenotas, — teic Eva.
Māja būvēta atbilstoši 20. gs. labākajām būvniecības tradīcijām — ievērojot pareizu izvietojumu, saules ceļu un āderes. — Tā kā pati aktīvi rosos būvniecības biznesā, tad labi zinu, ka neviena jaunā ēka nevar atsvērt vecu māju ar savu īpašo auru un «dzīves pieredzi», — saka Eva.
Viņa savā mājā izvēlējusies likt akcentu uz lietām, nevis precīzām, taisnām telpu apdares līnijām un pārdrošām krāsu spēlēm.
— Kad 2004. gadā nopirku šo māju, te bija veikts eiroremonts. Tas bija ideāls variants, jo mēs uzreiz varējām ievākties un sākt dzīvot, paralēli pamazām funktierējot, ko un kā mainīt, — stāsta Eva. Vispirms tika mainīts sienu tonis visā mājā — Eva, kurai tuvāki pasteļtoņi, sienas vēlējusies siltas un mājīgas, tādēļ krāsojusi tās bēšīgas, izņemot vecākā dēla istabu, kura vienīgā ieturēta debeszilos toņos. — Savā mūžā esmu ļoti daudz eksperimentējusi ar dažādiem toņiem un nonākusi pie secinājuma, ka spilgtās krāsas ir ļoti jaukas, bet ļoti ātri apnīk, — atzīst Eva. Grīdas klāj parkets, bet tas ir grūti kopjams, tāpēc Eva to noklājusi ar paklājiem, kuru pasteļu toņi iederas kopējā interjerā. Tā kā mājas grīdas nav apsildāmas, tie gādā arī par to, lai mājiniekiem ziemā nesaltu pēdas. Gandrīz katrā telpā pie sienām ir gleznas — dažādos ceļojumos iegādātas, mīļas atmiņas no Evas dzimtās puses — Brocēniem un klasika — latviešu vecmeistari.
Evai vienmēr paticis jaukt stilus — moderno un klasisko, bet jaunajā dzīves vietā atšķirībā no Dzirnavu ielas dzīvokļa viņa izvēlējusies palikt pie klasiskā — te jaušamas rokoko stila vijīgās ornamentālās formas un krāsu gaišums, īpaši mēbelēs, ko mājas saimnieki pasūtījuši interjera salonā «DEBC», meklējuši antikvariātos un mantojuši no radiem.