Mūsu noslēpumi un ģimene

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: no «Apollo» arhīva

Katrā ģimenē ir savi noteikumi, kas jāievēro svešiniekam, te ienākot. Varētu arī teikt — katram savs skelets skapī. Vai vienmēr tas ir tik briesmīgs, kā mēs to «mālējam»?

No Ilonas vēstules:

Varbūt gribam par daudz?

Vai reizēm nav tā, ka mēs no otra pārāk daudz gribam? Piemēram, kāda meitene Iveta uzzināja sava vīra noslēpumu — laukos ir sieviete, kura audzina viņa dēlu. Lai gan šī sieviete nevēlas nekādas attiecības ar Ivetas vīru, sieva tagad jūtas apjukusi un baidās, ka tas apdraud viņas laimi.

Jāatzīstas, man ir līdzīga situācija — arī manam vīram kopā ar citu sievieti ir bērns. Mēs satikāmies tad, kad šīs attiecības bija izjukušas. Sākumā arī es pārdzīvoju, kad viņš gāja pie savas meitas, un jutos mazliet apdalīta. Bet tad sapratu, ka patiesībā neviens cilvēks nevar piederēt otram.

Iestāstīju sev, ka pat tad, ja mūsu attiecības kādreiz varētu izjukt, es varu būt pateicīga viņam kaut vai par šiem mirkļiem, kurus esam bijuši kopā! Esmu sapratusi, ka patiesībā jebkurš cilvēks dala savas jūtas starp daudziem, un tas ir tikai mūsu egoisms, ja mēs gribam visu sev. Tajā pašā laikā mēs varam daudz izdarīt, lai mūsu attiecības būtu pietiekami stipras un nekāda noslēpumu atklāšana tām nevar kaitēt.

Viņi necer, ka sapratīsim!

No Daigas vēstules:

Cik bieži mēs pieturamies pie stereotipiem, kuru dēļ tuvinieki spiesti mums melot! Jā, mēdz būt tā, ka vīriešiem un sievietēm ir bērni no iepriekšējām laulībām vai no izjukušām attiecībām. Mēdz būt tā, ka esam kādu hronisku slimību upuri.

Bet vai vienmēr velns ir tik melns, kā to mālējam? Droši vien mums tuvie cilvēki vairāk runātu par sevi un savām problēmām, ja zinātu, ka mēs viņus uzklausīsim un centīsimies saprast. Un galvenais — atliksim malā savus aizspriedumus!

Esmu daudz cietusi no tā, ka mana māte negribēja pieņemt manu vīru, kurš ir hronisks slimnieks un kuram regulāri jāšpricējas. Manās kāzās viņa pat publiski ģība, bet vēlāk centās man pierādīt, ka es palikšot ar bērnu un kropli uz rokām.

Mēs dzīvojām laimīgi līdz pat brīdim, kad viņš pameta šo pasauli. Taču man būtu bijis vieglāk, ja mani kāds vairāk saprastu un atbalstītu. Zināju, ka pārdzīvošu viņu, un man bija grūti ar to samierināties. Tomēr mātei to neteicu, jo kopš manām kāzām mēs bijām svešinieces.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu