O 27.10.2020.

Seksīgā latviešu literatūra?

Mīlestība ir visuvarena!

FOTO: Atis Ieviņš

Ar zināmām dvēseles trīsām devos uz tikšanos ar savu bijušo pasniedzēju, tagadējo LU Filoloģijas fakultātes dekāni AUSMU CIMDIŅU, lai runātu par seksualitāti latviešu literatūrā.

Kad vēl studēju, nebija pieņemts uz pašmāju klasiķu šedevriem raudzīties šādā aspektā, tad aktuālas bija šķiru pretrunas un darbaļaužu problēmas. Bet laiki mainās un aspekti mainās. Tagad daudz brīvāk paši lietojam un īpaši no reklāmām dzirdam vārdus «seksīgs, seksuāls». Vienalga, kas tas būtu — durvis, jauns auto, nieka jogurtiņš vai čiekuri, kas uz galvas krīt, — viss ir kļuvis seksuāls. Protams, tā ir klaja spekulācija ar cilvēka dziņām. Literatūrā šīs strāvas un zemstrāvas ir daudz sarežģītākas. Un izrādās, ka slēptā veidā seksualitāte izpaužas ikvienā daiļdarbā, ja vien nav aizspriedumu to saskatīt.

— Saruna par seksualitāti laikam jāsāk ar tautasdziesmām...

— Latvju dainas ir emocionāli distancētas. Par seksu runā tikai nerātnās dainas, un tur seksuālā saskarsme ir riebīgs un pretīgs stāvoklis, no kā ar steigu jātiek vaļā.

Jautājums ir, ko mēs vispār saprotam ar seksualitāti. Vai tas ir libido, viens no beznosacījuma refleksiem, kas cilvēkam dots, lai viņš varētu sevi bioloģiski reproducēt? Vai tas ir jautājums, kas saistīts arī ar mentalitāti, psiholoģiju, intelektu, proti, kultūru un jaunradi.

— Seksualitāte ir komplicēts jautājums, ar daudz ko saistīts. Mentāli latviešiem darbs laiku lokos ir visa pamatā. Latvieši bez darbiņa nevarēja, darbam dzima, darbā auga, bet Austrumu kultūrās pamats ir attiecības...

— To nosaka klimats — mums vairāk enerģijas jāiegulda, lai pārvarētu vides pretestību. Siltajās zemēs var iztikt bez jumta virs galvas, bet šajos platuma grādos bez tā grūti iztikt. Padomā, cik kundzēm ziemā jātērē laika un līdzekļu solīdam apģērbam Latvijā un cik — Āfrikā!

— Jo tālāk uz ziemeļiem, jo seksuālās izpausmes ir slēptākas un cilvēku raksturi noslēgtāki. Knuta Hamsuna romānā «Viktorija» Juhanness visu mūžu mīl sievieti, bet to neizrāda — pēc viena skatiena gadiem ilgi gaida nākamo skatienu un tikai Viktorijas pēcnāves vēstulē uzzina, ka savā mīlestībā nav bijis viens.

— Seksuāla un intīma tuvošanās ir izšķirošs solis ikvienam, un tāpēc mēs personības pašaizsardzības nolūkos uzmanāmies — cits vairāk, cits mazāk. Hamsuna Juhanness ir intraverts psiholoģiskais

tips. Bieži vien sievietēm tie neiekarojamie, skarbie un nopietnie ir interesantāki par tiem, kas ātri savu dvēseli izkarina apskatei. Varbūt tā arī ir, ka šī mentalitāte un seksualitāte ziemeļu tautām ir ļoti saistīta.

— Par pirmo erotiskās dzejas krājumu latviešu valodā tiek dēvēts Edvarda Virzas «Biķeris». Tas 20. gadsimta sākumā izpelnījās nosodījumu par erotisko piesātinājumu un fatālismu, bet pēc tam kāds literatūras kritiķis izteicies, ka līdz «Biķerim» visa latviešu literatūra ir kā izkastrēta.

— Oi, «Biķeris» man šķiet konstruēts darbs, pakaļdarinājums smalkajām Rietumu mīlas rotaļām, un mani tas neuzrunā. Drīzāk intelektuāli piesātināta, poētiski smalka un reizē bezkaunīga erotika ir Rokpeļņa dzejā. Kad lasu, dažkārt sarkstu un bālēju. Tā mīlējām, ka sega dega — lūk, kāda vārsma no dzejoļu krājuma «Līme». Nesen Stokholmā gadījās nakšņot pie Mirdzas kundzes jau trešās jaunības vecumā, kura saistīta ar trimdas literārajām aprindām, un viņa man atzinās, ka Rokpelnis esot viņas favorīts. Rokpleņa «Lirika» atrodas viņas guļamistabas plauktā, un šad tad šī dzeja mēdzot uzdot viņai pa nagiem. Atkarība starp sievieti un vīrieti ir nenoliedzama, galvenais, kā to protam menedžēt dzīvē un kā tēlot literatūrā.

— Andreja Upīša romānā «Zaļā zeme» augstākais erotiskais punkts ir brīdī, kad Zarēnu Kārlis atvadoties pieskaras Bērziņu Lienas rokai. Abi gatavi sadegt aiz mīlestības un vienlaikus saprot, ka ar to ir par maz, lai būtu kopā.

— «Zaļajā zemē» ir jūtama slēpta seksualitāte. Kaut vai Šveheimera slāpētā kaislība viņa attieksmē pret Lienu. Aiz kadra visu laiku ir jūtama varoņu seksualitāte, viņu seksuālais uzlādējums, bet tas pašam lasītājam jāatklāj un tekstā jāprot uztvert starp rindām. Mēs esam mācīti «Zaļajā zemē» saskatīt šķiru pretrunas, nevis seksualitāti. Ošu Annas padzīšana no mājas taču arī ar seksuālo dzīvi ir saistīta, lai gan dzimumakts starp viņu un saimniekdēlu Ješku nav aprakstīts. Viņu abu seksualitāte ietekmē gan dzimtu, gan pašas Annas likteni.

— Jā, Upītis liek lasītājam to nojaust, un viss ir ticami, bet brāļu Kaudzīšu «Mērnieku laikos» grūti noticēt Kaspara un Lienas mīlestībai. It kā Liena gaida bērnu no Kaspara, sajūk prātā mīlestības dēļ, bet romānā nav jūtamas mīlestības vibrācijas. Nav ne skūpstu, ne pieskārienu.

— Jā, nu Kaspars ir gan tāds kā pārlieku verbāls un smadzeņu ceļā vien radīts indivīds. Nezinu, vai man kā lasītājai ir vajadzīgs, lai būtu aprakstīts Lienas un Kaspara skūpsts vai gultas skati, lai noticētu, ka Kaspara dēļ Lienai jādara gals. Kaut gan varbūt ne tikai Kaspara dēļ vien (Liena ir uz grūtām kājām). Varbūt jauniešiem to vajag, bet es «Mērnieku laiku» lasījumā varu bez tā iztikt, un domāju, ka romāna teksta kvalitāte no tā necieš. Īpaši, ja to lasām kultūrvēsturiskā perspektīvā kā hernhūtisma kustības novada liecinieku. Bet vispār taisnība — Kaspara un Lienas attiecību tēlojumā mīlas zemstrāvas un anatomiju mēs tiešām neredzam.

— Raiņa «Pūt, vējiņos» mīlas trijstūrī seksualitāte ir sakāpinātā formā. Zane, Uldi ieraugot, sauc — ko nu stāv, aši mutes! Par mutes došanu runā arī pats Uldis. Šajā lugā slēptā seksualitāte laužas uz āru savā dabiskajā formā...

— ... un G. Poļiščukas izrādē «Pūt, vējiņi!» tā uzplaukst pilnībā! Tā ir viena no labākajām izrādēm, kādu latviešu teātros nācies redzēt. Atraidījums un spēcīgais seksuālais personāža uzlādējums visu laiku izrādē prasās pēc apmierinājuma, tam tiek pakļautas dzimtas un ģimenes intereses. Andris Bulis Ulda lomā ir ģeniāls, vismaz tajā izrādē, ko man laimējās redzēt.

— Jaunsudrabiņa «Vēja ziedos» var just šo slēpto seksualitāti daudz precīzāk un niansētāk. Rakstniekam izdevies uz papīra uzlikt Rasmas domu pasauli.

— Romantisma literatūrai jau tas raksturīgi. Zīmīgi, ka tajā pašā laikā, 20. gadsimta sākumā, Upīts sarakstīja romānu «Sieviete», un tas ir naturālisma paraugs. Darbi ir ļoti dažādi attieksmē pret sievieti: «Vēja ziedos» fiziskā robeža varoņu attiecībās netiek pārkāpta, bet Upīša romānā tiek pārkāptas visas robrežas, un apkārtējās vides brutalitāte sievieti salauž un iznīcina arī tīri fiziski.

— Kur jaunākajā latviešu literatūrā tiek pārkāpta šī robeža?

— Daces Rukšānes «Beatrises gultas stāstos», Laimas Muktupāvelas darbos «Mīla. Benjamiņa», «Totēmi» u. c. Abām rakstniecēm ir dažādi temperamenti un attieksme pret vīrieti — Laimas varones ir īsti pilnasinīgas, vitālas, varošas un darošas, Dacītes — maigākas, trauslākas, bet abu proza ir seksuāla, tur izpaužas kaislība, jūtas, instinkti un mīlestības anatomija.

— Un rakstnieki vīrieši?

— Gunta Bereļa intelektuālajā prozā kaut ko tādu grūti atrast, arī Jāņa Einfelda prozā ar to nesastopamies. Vispār postmodernajā literatūrā akcents tiek likts uz tekstu, uz jau radīta teksta aktualizāciju un interpretāciju, nevis uz cilvēka dzīves izpēti. Ja kāds ir izslāpis pēc intelektuālas literatūras par seksuālām tēmām, jālasa ārzemju literatūra, piemēram, Mišela Velbeka «Platforma». Viņš apraksta ķermeni un fizioloģiskus procesus saistībā ar mūsu cilvēcisko esību intelektuālā, nevis pornogrāfiskā formātā. Tur ir daudz pazeminātās leksikas slāņa vārdu, ko ērtāk lasīt, nevis izrunāt, tāpēc necitēšu.

— 90. gadu sākumā mums, literatūras maģistriem, sitiens pa smadzenēm bija pasniedzējas uzdevums salīdzināt Henrija Millera darbu «Vēža trops» un Suzannas Brēgeres «Skābu krējumu». Ar tik atklātu seksualitāti prozā daudzi no mums saskārās pirmoreiz.

— Man nesen sitiens pa smadzenēm bija Pētera Sautera stāsts «Vēdergraizes». Sauters ir viens no vadošajiem igauņu rakstniekiem, kurš pašlaik šokē sabiedrību. Viena lieta ir spriedelēt par seksualitāti un otra lieta — atklāt to darbībā. Šie autori to dara lieliski.

— «Dažiem sekss ir dievības izpausme, citiem ceļš uz elli — viss atkarīgs, no kuras puses uz to paskatās,» teicis Millers, kura atklātā seksualitāte ietekmējusi arī režisora Dž. Dž. Džilindžera dzīves uztveri vairāk nekā jebkura cita autora daiļrade. Džilindžera izrādēs («Lolita», «Trakais, trakais Harijs», «Intim») šķiet, ka pat gaiss zālē ir pilns ar seksu, bet uz skatuves fiziska tuvība rādīta netiek, visi procesi notiek smadzenēs.

— Divas lietas cilvēkā nepārtraukti strādā — seksualitāte un reliģiozitāte. Mēs varam to mēģināt izslēgt, aizmirsties darbā, kā tas latviešiem raksturīgi, bet šīs lietas mūsos ir vienmēr...

— ... un, jo garīgi attīstītāks cilvēks, jo smalkāku vibrāciju līmenī viņš dzīvo. Dažam pietiek ar miesu, bet citam svarīgi satikties garīgās intimitātes līmenī. Nu, teiksim, Ojārs Vācietis kā vīrietis nebija līdzīgs atlētiskam skaistulim un siržu lauzējam, bet viņa dzeja liek vibrēt dvēseles stīgām. Tajā tik maģiski precīzi sabalansēts vīrišķīgs maigums un spēks.

— Vācieša dzeja nepieprasa no sievietes kalpošanu sadzīves līmenī. Sieviete ir augstāka vērtība, pašvērtība pati par sevi. Latviešu mīlas lirikas izlase «Zelta tvaiks» ir pilna ar vīriešu dzeju. Mīlas lirika ir vīriešu vēsturiski iedibināts un izkopts žanrs. Sievietēm tik skaisti par mīlestību nesanāk uzrakstīt, lai gan jāatzīst, ka Vizmai Belševicai, Ārijai Elksnei, arī Mārai Zālītei ir skaista mīlas dzeja. Ziedonim ir šķīsta erotika, valšķība, pielūgsme... Ziedonim nav mīlas lirikas izlases, jo viņam mīlas motīvi savijas eksistenciālos, metafiziskos un sadzīviskos kontekstos.

— Kā deklarācija ausīs skan Ziedoņa «Bez mīlestības nedzīvojiet...»

— Bez mīlestības viss ir mazs — tādu pārliecību viņš ir paudis, un būtu grūti to apstrīdēt. Mīlestība ir visuvarena, tomēr tik daudzveidīga, ka visi, kas vien ir mīlestības spējīgi, to var piedzīvot.