Jumts virs galvas — īrējot

Saskaņā ar īres un nomas operatora «Rent In Riga» apkopotajiem datiem šā gada vasarā ilgtermiņa īres darījumu skaits salīdzinājumā ar pagājušā gada vasaru pieauga vairāk nekā par 60, bet salīdzinājumā ar šā gada pavasara mēnešiem — gandrīz par 40 procentiem.

Cilvēki, kas izvēlas īrēt, pārstāv visplašāko sociālo slāņu un vecumu grupas. Īstermiņa īres galvenie klienti ir ārzemnieki, un komerctelpu nomu izvēlas uzņēmumi, bet dzīvokļu ilgtermiņa īrei ir ļoti plaša auditorija. Daudzi izvēlas dzīvot īrētā dzīvoklī, lai gan finansiāli arī šobrīd varētu atļauties to nopirkt. Tomēr netrūkst arī cilvēku, kuriem dzīvokļa īre ir vienīgais risinājums, jo viņu rīcībā nav finanšu uzkrājumu tā iegādei, turklāt viņi arī neatbilst kritērijiem, lai tiktu uzņemti Rīgas domes dzīvokļu rindā. Tās ir jaunās un vientuļās māmiņas, mazāk atalgoto profesiju pārstāvji, arī gados vecāki cilvēki, kuriem mainījušās prasības attiecībā uz dzīvojamo platību. Tieši viņi šobrīd visvairāk izjūt, ka valstij trūkst precīzi formulētas un izstrādātas mājokļu programmas, kā arī skaidras politikas īres tirgus sfērā.

Vēlējos noskaidrot — kādi pasākumi iecerēti, lai mūsu valstī veicinātu bezpeļņas īres mājokļu fonda attīstību, kas būtu pieejams arī ģimenēm ar vidēju ienākumu līmeni? Kāda šodien ir cilvēku motivācija, izvēloties mājokli īrēt? Un kā īsti vērtējama šī izvēle — kā īslaicīgu tirgus pārmaiņu diktēts solis vai arī kā tendence, kas ilgtermiņā varētu ietekmēt mūsu nacionālo vērtību sistēmu?

Kā būvēja ekonomiskos īres namus

— Šobrīd ļoti aktīvi pārdomāju iespēju aiziet no vīra, kurš dzer un ir vardarbīgs. Vairāk par visu vēlētos mazu dzīvoklīti sev un trīsgadīgajam dēliņam, varētu pat bez ērtībām. Nesmēķēju, nedzeru, tomēr apzinos, ka neesmu nekāda medusmaize izīrētājiem, jo nevaru daudz maksāt, — savu sāpi pauž rīdziniece Māra Kārkliņa. Viņai ir trīsdesmit viens gads, augstākā izglītība, sirdij tīkams darbs, tikai alga gan ļoti neliela...

Lūk, kā līdzīgas situācijas centās risināt starpkaru Latvijas laikā! Arī toreiz bija iedzīvotāju grupas — ģimenes ar maziem bērniem, strādnieki, amatnieki, zemākie ierēdņi —, kuriem pašu iekrājumu trūkuma dēļ bija sarežģīti saņemt bankas aizdevumu. Viņi arī nespēja atļauties īrēt lielos dzīvokļus, kas Rīgā tajā laikā bija pieejami. Pilsētas tēvi toreiz izšķīrās par ekonomisku īres namu būvi, kuros vairākums bija vienistabas un divistabu dzīvokļi. Lielākoties tajos dzīvoja ģimenes ar maziem bērniem vai arī tādas, kurām līdz tam nebija bijis sava pastāvīga mājokļa.

Paraugoties citu pieredzē

«Valsts atbalstīs sabalansētu dažādu mājokļu segmentu attīstību» — šāds vispārējs formulējums lasāms pirms pieciem gadiem pieņemtajās Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnēs, kas līdz šim ir jaunākais konceptuālais arī ar valsts mājokļu politiku saistītais dokuments.

Izskatās, ka Latvija tikai šodien pamazām sāk atkāpties no līdzšinējā uzstādījuma, ka brīvais tirgus spēs atrisināt visas ar mājokļu pieejamību saistītās problēmas. Jo tā arī nav skaidrs, kā rīkoties cilvēkiem, kuri nevar vai nevēlas dzīvokli iegādāties īpašumā, bet tomēr jumts virs galvas ir nepieciešams.

Ja paraugāmies citu ES valstu pieredzes virzienā, redzam, ka, piemēram, Polijā īres mājokļu trūkumu 90. gadu beigās daļēji atrisināja bezpeļņas uzņēmumi — sociālo mājokļu asociācijas, radot mājokļu fondu, kas pieejams mājsaimniecībām ar vidēju ienākumu līmeni. Šajā valstī Nacionālais mājokļu fonds nodrošināja valsts subsidētus kredītus arī īres un kooperatīvo mājokļu būvniecībai.

Arī Vācijā, kur tradicionāli ir ļoti liels īres sektors (pat vairāk nekā 40 procenti), šos namus būvē bezpeļņas mājokļu asociācijas, kuras pastāv gandrīz katrā pilsētā un cieši sadarbojas ar vietējām pašvaldībām. Zviedrijā 50 procenti no visiem īres dzīvokļiem atrodas pašvaldību bezpeļņas mājokļu korporāciju rīcībā, turklāt tos var izmantot ne vien noteiktas sociālas kategorijas, bet jebkurš Zviedrijas iedzīvotājs. Dažādās valstīs pastāv mājīpašnieku un īrnieku jauktā īpašuma pārvaldes forma.

Mājokļos ar «dzīvošanas tiesībām» (right of occupancy) iemītnieki sākotnēji iemaksā 10–15 procentus no mājokļa tirgus cenas, pēc tam maksājot ikmēneša tā saukto lietošanas iemaksu (charge for use). (Šāda prakse gan mēdz sagādāt problēmas līdz galam nenoformulēto īpašuma tiesību dēļ, vēlāk radot grūtības tiesvedībā, jo nav skaidrs, kā rīkoties, ja īrnieks nemaksā.) Īrijā, Britu salās, Eiropas dienvidu valstīs vienmēr ir bijis vairāk cilvēku, kuriem viņu mājoklis pieder privātīpašumā, bet, piemēram, Zviedrija, Vācija, arī Polija tradicionāli pieder pie valstīm ar ļoti lielu īres sektoru.

Vai valsts un pašvaldību attieksme pret īrēšanu ir mainījusies?

Kāpēc Latvija līdz šim ir bijusi tik atturīga šādas pieredzes pārņemšanā? To jautāju Ekonomikas ministrijas Mājokļu politikas departamenta direktorei Ilzei Ošai.

— Savulaik ļoti aktīvi studējām Polijas pieredzi, tomēr valsts uzskatīja, ka mājokļu sagādē nav jāiejaucas, jo toreiz tirgus bija ļoti labvēlīgs dzīvokļu pirkšanai un pārdošanai. Līdz pat pagājušajam gadam arī uzņēmējiem nebija ilgtermiņa plānu, kas būtu saistīti ar īres namu būvi. Līdz ar izmaiņām dzīvokļu cenās un hipotekārajā kreditēšanā šodien situācija ir mainījusies. Tapšanas stadijā ir jaunās valsts mājokļu politikas pamatnostādnes, kurās tiks precizēta arī turpmāka īres sektora vieta un nozīme, — stāsta Ilze Oša, uzsverot, ka, viņasprāt, pašvaldību īres fonda īpatsvars nākotnē varētu tuvoties desmit procentu atzīmei (tāda pati prognoze arī attiecībā uz privātajiem īres namiem), un tā mērķauditorija varētu būt pārsvarā jauni cilvēki — jaunie speciālisti, ģimenes ar maziem bērniem.

Izmantojot valsts līdzfinansējumu un dažādus sadarbības modeļus ar privātuzņēmējiem, Latvijas pašvaldības pēdējā laikā ir aktīvāk pievērsušās sava īres fonda izveidei. Bauska, Ropaži, Inčukalns pabeidz līdz šim novārtā pamestos daudzstāvu namus, Siguldas pašvaldība izteikusi gatavību sadarbībā ar norvēģu kopuzņēmumu būvēt jaunus pašvaldības īres namus, kuros būs nelieli vienistabas un divistabu dzīvokļi.

— Līdzīgus projektus gatavojas īstenot arī Cēsīs, Liepājā, tomēr to grūti nosaukt par tendenci, jo valsts atbalsts šādiem mērķiem joprojām ir pārāk neliels, — uzsver Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Aino Salmiņš.

Vai Latvijā ir nākotne privātajiem īres namiem? Ilze Oša novērojusi, ka vairāki jauno projektu attīstītāji šobrīd sāk pārstrukturēt savus uzņēmumus uz īres sektoru. Jaunajās ēkās piedāvā īrēt dzīvokļus ne vien ar pilnu, bet arī ar tā saucamo balto apdari, soloties samazināt īres maksu (līdzīga tendence novērojama arī Igaunijā). Tas gan vairāk attiecas uz jau gatavajiem projektiem, bet daudzos gadījumos izskan atzinums, ka jaunus privātos īres namus celt nav izdevīgi galvenokārt kredītlīdzekļu un būvizmaksu sadārdzinājuma dēļ. Varbūt problēma ir tā, ka valsts nav paredzējusi nekādus atbalsta veidus, piemēram, nodokļu atlaides, privāto īres namu būvei?

— Nav domāts par to, ka valsts varētu šim mērķim no savas puses ko piemaksāt, bet skaidrs, ka pat pozitīva lēmuma gadījumā šis atbalsts tiktu novirzīts Latvijas reģioniem, kur cilvēkiem arī vajag dzīvot un strādāt, — uzsver Ilze Oša.

Rīgā pašvaldības īres nami līdz šim būvēti, lai sagādātu pirmās nepieciešamības mājokli personām, kurām vispirms pienākas pašvaldības atbalsts dzīvokļu jautājumu risināšanā — tie ir 13,5 tūkstoši rīdzinieku ģimeņu, starp kurām vairākums ir denacionalizēto namu īrnieki.

— Pašvaldības īres fonda izveidi, ko varētu piedāvāt arī jaunajām ģimenēm, skolotājiem, ārstiem, būtu iespējams sākt ne agrāk kā pēc pieciem gadiem, — sola Rīgas domes Komunālo un dzīvokļu jautājumu komitejas priekšsēdētājs Ivars Gaters. Pašlaik domē saskaņošanas stadijā esot lēmumprojekts, kurā paredzēts, ka pašvaldība vai nu uzreiz nopirks no attīstītājiem gatavus namus, vai arī īrēs no īpašnieka ar izpirkumu, samaksājot 10–15 gadu laikā. Nākamgad sadarbībā ar uzņēmējiem dome ķersies pie vērienīgā projekta «Pļavnieku centrs» izbūves, kurā pašvaldība piedalās ar zemi, bet attīstītājs — ar finanšu līdzekļiem. Vai šos dzīvokļus izīrēs? Laikam tomēr ne! Visticamāk, pārdos, lai iegūtu līdzekļus jaunu īres namu būvei. Iepriekšējais pašvaldības nodoms, ka tā no namīpašniekiem varēs īrēt dzīvokļus, kurus pēc tam izīrēs maznodrošinātiem iedzīvotājiem, daļēji sedzot viņiem dzīvojamās telpas izmaksas, ir cietis neveiksmi.

Brīvības sajūta īrējot

— Vienīgais valsts ieguldījums īres tirgū šobrīd ir nedaudzie sociālie nami, kas pieejami tikai ļoti ierobežotam iedzīvotāju lokam, — uzskata uzņēmējs Kaspars Strazds. Kopā ar ģimeni — dzīvesbiedri un diviem maziem bērniem — viņš īrē dzīvokli Ausekļa ielā Rīgā. Kaspars dzīvokli šobrīd pirkt nevēlas, lai gan varētu atļauties. Kāpēc tā?

— Man nebija šaubu, ka manai ģimenei būs nepieciešams liels dzīvoklis, turklāt pats vienmēr esmu dzīvojis Rīgas centrā. Ņemot vērā nekustamo īpašumu cenas, arī man, neraugoties uz to, ka esmu uzņēmējs, šobrīd ir izdevīgāk dzīvokli īrēt, nevis pirkt. Citādi būtu jāņem kredīts, bet es labāk izvēlos ar daudz mazākām izmaksām laukos būvēt ģimenei māju. Turklāt nav īstas skaidrības, kā tuvākajos gados attīstīsies Latvijas ekonomika. Īrējot es jūtos brīvāks, — stāsta Kaspars.

Vai pakāpeniski sāk mainīties arī citu cilvēku līdzšinējā atturīgā attieksme pret īrēšanu?

— Gados jauni un aktīvi ļaudis arvien vairāk izmanto priekšrocības, ko sniedz īre, — darījuma process ir daudz vienkāršāks, jo nav jākārto ar pirkumu saistītās formalitātes, īrnieks neuzņemas ilgtermiņa saistības kredītiestādēs, viņu neietekmē nestabilitāte nekustamā īpašuma tirgū, nav jārisina apsaimniekošanas problēmas, — īrēšanas priekšrocības min īres un nomas operatora «Rent In Riga» pārstāvis Jānis Lipša. Zīmīga esot arī tendence dzīves vietu pielāgot darba vietai, lai mazinātu sastrēgumos pavadīto laiku. Nereti gadoties, ka cilvēki tāpēc pārceļas no piepilsētas uz pilsētas centru.

Tomēr tā vien šķiet, ka iespēja īrēt kvalitatīvu mājokli šobrīd pārsvarā ir pieejama vienīgi turīgiem cilvēkiem. Jo arī «Rent In Riga» piedāvājumā ilgtermiņa dzīvokļu īres cenas sākas ar 300 latiem mēnesī (firma gan apgalvo, ka tā ir mazāka summa nekā iespējamais hipotekārā kredīta maksājums par līdzīgas platības dzīvokli).

— Pieredze liecina, ka 300–500 latus mēnesī par dzīvokli tērē liela daļa sociāli aktīvo mājsaimniecību. Arī studenti un citi jaunieši nereti kopā ar draugiem vai studiju biedriem īrē mājokli, jo izdevumi, sadalot uz vairākiem, ir līdzīga kopmītņu izmaksām, — uzsver Jānis Lipša. Īrēt gribētājiem nereti problēmas sagādā īres starta izmaksas (tās veidojas no mājokļa saimniekam maksājamā drošības depozīta un starpniecības maksas aģentam). Tāpēc «Rent In Riga» šovasar saviem klientiem sākusi piedāvāt īpašu «īres starta» kredītu, kas šos izdevumus ļauj nosegt laika posmā līdz pat diviem gadiem.

Kā iztikt bez starpniekiem?

Situācija ar īres dzīvokļu pieejamību tomēr nerādās necik rožainās krāsās. Jo, lai gan piedāvājums pēdējā laikā audzis, daudzos gadījumos tas ne tuvu neapmierina pieprasījumu un arī kvalitāte bieži nav atbilstoša cenai. Turklāt nereti vienošanās par īri notiek vien mutiski, neslēdzot līgumu, kas ne vien nav godīgi pret valsti, bet daudzos gadījumos arī rada problēmas abām pusēm.

Ilze Oša stāsta, ka nereti ir gadījumi, kad īrnieks ir godīgi maksājis, bet dzīvojis bez līguma, un tad vienā jaukā dienā izīrētājs palūdz viņu izvākties. Īrniekam šajā situācijā bez līguma ir grūti pierādīt savas tiesības uz dzīvojamo telpu. Pašlaik tiesvedībā atrodoties vairākas šādas lietas.

Īres dzīvokļu meklētāji nereti saskaras ar situāciju, ka īres tirgus ir dažādu vairāk vai mazāk godīgu starpniekfirmu pārraudzībā un ir gandrīz neiespējami pa tiešo sakontaktēties ar izīrētājiem.

Šādu iespēju kopš oktobra beigām piedāvā internetlapa «zemjumta.lv», kuras autori ir divi jauni cilvēki Pauls Barkāns un Jana Logina. Šī iecere dzimusi nejauši — brīdī, kad abi internetā meklējuši dzīvokli īrēšanai un attapušies, ka to nav tik vienkārši izdarīt.

— Vēlamies sniegt cilvēkiem iespēju apmainīties ar kvalitatīvu informāciju bez starpniekiem, — uzsver Pauls, kurš ir apguvis programmēšanu, bet šobrīd Rīgas Tehniskajā universitātē mācās ekonomiku. Painteresējos, kāpēc abu izvēle ir bijusi par labu īrei?

— Ja apzināmies, ka valsts par mājokļu lietām nerūpējas, atliek vai nu pakļauties masu psihozei un ņemt neatmaksājamus kredītus, vai nogaidīt, īrēt un tādējādi pašiem stabilizēt tirgu, — stāsta Pauls un Jana. Starp citu, variantu īrēšanai viņi vēl tā arī nav atraduši – abi dzīvo pie Paula vecākiem, jo pašlaik esot neiespējami atrast labu īres dzīvokli par pieņemamu cenu.

Vai dzimtas mājas zaudē nozīmi?

Vai šodienas īrēšanas bums kaut ko liecina arī par mūsu sabiedrības attīstības kopējām tendencēm?

— Šodien, kad daudzi, ceļojot un strādājot ārzemēs, aizvien vairāk iekļaujas pasaules globālajā sistēmā, tāda agrāk nezūdoša pamatvērtība kā dzimtas mājas pamazām kļūst mazāk svarīga, — ir pārliecināts Kaspars Strazds. — Cilvēkiem arvien mazāk nozīmīga ir konkrēta dzīves vai darba vieta. Jēdziens «dzimtas mājas» vairāk saistās ar dzīvi ārpus pilsētas, bet laikā, kad dominē urbanizācija, grūti runāt par dzimtas īpašumu. Mūsdienu jaunieši vēlas būt patstāvīgi un neatkarīgi, tāpēc reizēm, kad būtu iespējams dzīvot kopā ar pārējo ģimeni kopējā īpašumā, viņi labāk izvēlas kaut neliela mājokļa īri, — viņa viedoklim pievienojas arī Jānis Lipša.

Fakti

Vidējā mājīpašumu struktūra ES valstīs: mājīpašnieku sektorā (owneroccupancy) — 56%, privātajā īres sektorā (private rental) — 21%, sociālajā īres sektorā (social rental) — 18%, mājokļu kooperatīvi (housing cooperatives) un citi — 5%. (Avots: P. Balchin Housing Policy in Europe).

Latvijā 73% īres dzīvokļu šodien atrodas likumīgajiem īpašniekiem atdotajos denacionalizētajos namos. Pēc 90. gados veiktās dzīvokļu privatizācijas pašvaldībām piederošais īres fonds ir neliels.

Kopš vasaras īres piedāvājums visstraujāk palielinājies jaunajos projektos. Cenu amplitūda ir ļoti plaša — no 300 līdz pat 3000 latiem mēnesī. Tā ir atkarīga no projekta prestiža, atrašanās vietas, dzīvokļa platības, kā arī remonta un mēbeļu kvalitātes. Pieprasītākie jaunie projekti ir «Panorama Plaza», «Duntes ozoli», «Solaris», «Metropolia», kā arī renovētās mājas klusajā centrā.