Vienas no kolorītākajām anekdotēm, ko esam iecienījuši, ir par mūsu kaimiņiem igauņiem, un visas kā viena vēsta, ka igauņi esot lēni un neattapīgi, tā teikt — bremzēti. Daudzās svarīgās jomās — kā ektronika, politika, izglītība, komunikācijas, igauņi, smejies vai nē, ir apsteiguši latviešus.
Stūrgalvīgie patrioti
«Nemaz nav tik slikti būt igaunim — lēni tērējas nauda!»
(Anekdote)
Viena trešdaļa no visiem Igaunijas iedzīvotājiem dzīvo pilsētās — Tallinā, Tartu, Narvā un Pērnavā, kaut pēc iedzīvotāju skaita uz vienu kvadrātkilometru sanāk 30,2 igauņi, kas nozīmētu, ka viņi dzīvo ļoti atstatu cits no cita. Izsenis igauņu dzīves un paradumu ritmu noteica cikli dabā, ziemeļnieciskais klimats. No maija līdz jūlijam daba mūsu kaimiņus lutina ar 19 stundu garu dienu, turklāt arī naktīs tā pa īstam piķa melnumā šajā laikā nesatumst, taču ziemas periodā gaišas mēdz būt vien sešas stundas. Igauņi paši mēdz jokot, ka viņi dzīvojot pasaules kaktā.
Līdzīgi kā latviešiem, arī igauņiem ir nozīmīgs folkloras mantojums — tautasdziesmas. Igauņi ļoti ciena un rūpējas par savu valodu, un svin īpašus svētkus — Mātes Valodas Dienu. Igauņu raksturos, domāšanas veidā savu ietekmi atstājuši daudzie dažādu ieceļotāju un iekarotāju paradumi. Igaunijā 95% iedzīvotāju pēc nacionalitātes ir igauņi. Mūsu kaimiņi ir ļoti skeptiski pret svešiniekiem, kas ierodas un cenšas pamācīt, kā ir jādara — biznesā, mākslā, attiecībās, tai pašā laikā labprāt pieņem citu pieredzi un mācās, ja mācību viela netiek uzspiesta.
Tādēļ arī konflikti ar krievvalodīgajiem, kas ir skaitliski lielākā etnisko minoritāšu grupa Igaunijā, ir asāki nekā, piemēram, Latvijā. Igauņi un krievi ir divas atsevišķas kopienas, kuru integrēšanās ir minimāla. Atšķirīgie paradumi izpaužas pat ikdienišķās situācijās. Piemēram, kārtojot darījumus, igauņi ir iecienījuši elektronisko komunikāciju un labprātāk par saviesīgu sarunāšanos nosūtīs jums vēstuli, turpretim krievi izvēlēsies telefonsarunu.
«Igauņu variantā spēlē «Gribi kļūt miljonārs?» papildus tika ieviesta ceturtā iespēja — «Vēstule draugam».»
(Anekdote)
Igauņi augstu vērtē kā savas dzimtas, tā visas tautas vēsturi — ne reti gadās, ka, uzaicināti pastāstīt par sevi, viņi sāk ar vismaz divdesmit gadus senu pagātni. Svešiniekus bieži vien izbrīna igauņu vēsā un vienaldzīgā izturēšanās — šķiet, ka viņi nav spējīgi izrādīt ne skumjas, ne prieku, ne citas intensīvas emocijas. Oficiālās tikšanās reizēs viņi sarokojas, taču privātos pasākumos izvairās no apkampšanās un tamlīdzīgiem ķermeniskiem kontaktiem. Taču tie, kas ir pacietīgāki un iepazīst igauņus tuvāk, atklāj, ka viņi ir atsaucīgi cilvēki un aizrautīgi sarunu biedri.
Igauņiem, tāpat kā jebkuras nacionalitātes ļaudīm, patīk izklaidēties. Viņi iet uz krodziņiem, un nav nekas neparasts, redzēt viņus sirsnīgi smejamies un skaļi uzvedamies. Igauņi mīl jokot un stāstīt anekdotes. Viņu joki ir diezgan dzēlīgi, ar lielu devu ironijas un melnā humora. Jokots tiek par pašiem igauņiem, viņu valdību un arī par kaimiņiem. Igauņu attieksme pret valdošajām personām vienmēr ir bijusi vērtējoša un prasības — augstas.
«Zīme Igaunijā: «Braukt pa apli».
Papildplāksnīte: «Ne vairāk kā trīs reizes».»
(Anekdote)
Īpašība, ko paši igauņi ierindo savu pozitīvo īpašību saraksta augšgalā, ir stūrgalvība. Viņi to saista ar darba mīlestību, centību un pieķeršanos savai dzimtenei. Turklāt, ja igaunis nebūs par kaut ko pārliecināts, viņš klusēs un nemaz neatvērs muti, lai nerunātu pa tukšo.
«Stāv divi igauņu brieži ezera malā. Stāv dienu, stāv divas un lūkojas ūdenī. Otrās dienas pēcpusdienā vienam no briežiem uz dibena muša uzlaižas un tas ar asti padzen to nost. Otrs prasa:
«Ko tu šodien tāds nervozs?»
(Anekdote)