Saskaņā ar igauņu senajām tradīcijām laulības dzīve bija vienīgais veids, kā cilvēkam piepildīt savas sociālās un bioloģiskās funkcijas.
Kā precas igaunīši bāleliņi?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Igauņi dzer kāzas 4 dienas
Igauņi no aprīļa līdz septembrim mēdza izvēlēties sev līgaviņu — tas bija laiks, kad notika nolūkošana, iepazīšana un bildināšana. Šajā sezonā jaunas, pilngadību sasniegušas meitas gulēja klētī, bet puiši — gubenī. Otrdienas un sestdienas naktīs puiši gāja pie meitām ciemos. Tas skaitījās negods ģimenei, ja pie viņu meitas visu vasaru neatnāca neviens puisis. Jautrās sarunās un jokos jaunieši iepazina viens otru un varēja sekot bildinājums.
Arī bildināšanu svarīgi bija paveikt pareizi. Puisis pie meitas sliekšņa vai viņas istabas loga nolika bērza zaru. Ja zars tika ienests iekšā, tas nozīmēja, ka arī puisis varēja nākt ar bildinājumu. Ir arī nostāsts, kas vēsta, ka meitas uzlikušas plecos somas un dziedot aicinājušas puišus tur ielikt savus nažus. Ja meitai puisis tomēr neiepatikās, viņa nazi aizmeta.
«Īstam igaunim dzīvē jāizdara trīs lietas.
Ja paspēj.»
(Anekdote)
Bildināt meitu devās vesela ceremonija — gan līgavainis, gan viņa vīriešu dzimtas radi. Tas notika vakarā jauna mēneša otrdienā, ceturtdienā vai sestdienā. Visi jāja izrotātu zirgu mugurās, vedot līgavai un viņas ģimenei dāvanas un našķus. Dāvināja zīda lakatus, rotaslietas, ka arī pudeli degvīna, ko līgavainis nolika uz galda līgavas mājā. Ja līgavas tēvs no pudeles iedzēra, tā bija zīme, ka viņš līgavainim atvēl savu meitu. Pašu bildinājumu izteica līgavaiņa ģimenes vecākais vīrietis.
Kad bija saņemta apstiprinoša atbilde, sekoja mielasts. Reizēm puisis par līgavu viņas tēvam maksāja — summu noteica viņš pats atbilstoši savām materiālajām iespējām. Ja kāzas izjuka, jo meita bija pārdomājusi, viņas ģimene līgavainim atdeva gan naudu, gan dāvanas, taču, ja pārdomāja līgavainis, visas veltes palika meitenes ģimenei kā kompensācija.
«Sēž bārā trīs karstasinīgi igauņi. Sēž, dzer alu, risina sarunas.
Viens saka: «Jā, Ziemassvētki ir brīnišķīgi!»
Paiet pusstunda, sēž, dzer alu, otrs saka: «Jā, tev taisnība, Ziemassvētki ir lieliski, bet sekss tomēr labāks.»
Paiet vēl pusstunda, sēž, dzer alu, un beidzot trešais iesaistās sarunā: «Jums taisnība, sekss ir labāks, bet Ziemassvētki tomēr biežāk!»
(Anekdote)
Igauņi laulājās gan baznīcā, gan pēcāk mājās veica īpašu ceremoniju. Viņi kāzas dzēra vēlā rudenī vai ziemā, bet ne vēlāk kā februārī jaunā mēnesī, jo ticēja, ka tas nesīs auglību. Bija ticējums — ja bildina un laulājas jaunā mēnesī, arī sieva paliks jauna un skaista ilgi, bet, ja vecā — ātri kļūs grumbaina un veca.
Kāzas ilga četras dienas. Pirmās dienas vakarā līgavaiņa un līgavas viesi sapulcējās pie viņiem mājās, kur mielojās un gatavojās svinīgajam brīdim. Līgava gāja pirtī, atpūtās un rotājās.
Otrajā dienā, radu pavadīta, viņa devās uz līgavaiņa māju. Ceremonijas laikā tikai tuvāko radu klātbūtnē tika noņemta līgavas galvassega un tās vietā uzlikta sievas aube. Pēcāk jaunā sieva gāja pie viesiem, kas aubē sameta naudu. Tam sekoja deja ar līgavu. Kad līgavainis un viesi bija līgavu izdancinājuši, jaunlaulātos svinīgi pavadīja uz kāzu gultu.
Trešajā kāzu dienā līgava iepazinās ar saimniecību, notika apdāvināšanās — dāvanas saņēma ne tikai līgavaiņa ģimene, pat lopi kūtī tika iepazīstināti ar jauno saimnieci, kas viņus izrotāja ar pašas austām prievītēm. Vakarā sievas radi devās un viņas vecāku māju, kur turpinājās svinības līdz pat ceturtās dienas vakaram.
Lai ziņotu par laiku, kad viesiem jādodas prom, galdā tika pasniegta kāpostu zupa. Ja igaunis viesi cienā ar kāpostu zupu, tad skaidrs, ka viesim laiks kopties prom!
Arī mūsdienās igauņi kāzās ievēro senās tradīcijas, tērpus un mūziku, turklāt saskaņā ar tajā reģionā valdošajām tradīcijām, no kurienes nāk jaunais pāris.