Igauņi plānoja ne tikai bērnu skaitu ģimenē, bet arī nākamā mantinieka dzimumu.
Kāpēc igauņu sievietes grib dzemdēt vakaros
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Svarīgi piedzimt veiksmīgā dienā
Ja igauņi gribēja, lai piedzimtu dēls, ieņemšanas laikā zem gultas lika cirvi, ja cerēja uz meitu — tad adatu. Lai nekaitētu bērna izskatam, raksturam un dzīves gājumam, sievietei grūtniecības laikā bija jāievēro daudz priekšnosacījumu. Topošā māmiņa nedrīkstēja izrādīt spilgtas emocijas — ne smieties, ne raudāt, ne dusmās pacelt balsi.
Igauņi ticēja, ka emocijas ietekmēs bērna raksturu un viņš būs vai nu skumjš un dusmīgs, vai vieglprātīgs. Ja, mazgājot veļu, sievietei uz drēbēm uzšļakstījās ūdens, viņas mazulis ilgi slapinās gultā... Ja grūtniece, skatoties uz uguni, pieskaras kādai sava ķermeņa daļai, igauņi ticēja, ka jaundzimušajam tajā vietā būs tā sauktā uguns zīme. Vārdu sakot, ja, mazulim piedzimstot un augot, izrādījās, ka ar viņa veselību vai uzvedību kaut kas nav lāgā, tas nozīmēja, ka viņa mamma grūtniecības laikā nav uzvedusies, kā saskaņā ar ticējumiem pienākas.
«Kāds igaunis brauc pa ceļu un ierauga ceļa vidū guļam beigtu vārnu. Viņš izkāpj, kārtīgi nopēta, tad paceļ, ieliek bagāžniekā un pie sevis nosaka:
— Gan jau kādreiz noderēs!
Apmēram pēc gada viņam atkal gadās braukt pa to pašu ceļu. Tā kā vieta kaut ko atgādina, viņš apstājas, ilgi domā, un atceras, ka te reiz savācis vārnu. Igaunis izkāpj, izņem vārnu no bagāžnieka, noliek ceļa vidu un saka:
— Mjā, tomēr nenoderēja...»
(Anekdote)
Igauņi pirmdienas un trešdienas joprojām uzskata par sliktām kaut kā jauna sākšanai. Par neveiksminiekiem senāk tika uzskatīti arī šajās dienās dzimuši bērni. Īpaši veiksmīgas dzīves gaitas esot svētdienā pasaulē nākušajiem. No rīta dzimušajiem esot grūti jāstrādā līdz pat sava mūža galam, savukārt vakarā dzimušie būšot laimīgi.
Jaundzimušu bērniņu ietina apģērba gabalā, kurš bija piederējis kādam pretējā dzimuma pieaugušajam — lai mazulis pieaugtu un pats reiz apprecētos. Bērniņu apmazgāja ūdenī, kurā bija ielikts sudraba priekšmets — lai atvairītu ļaunos garus. Laikā no dzimšanas līdz kristībām (apmēram divas trīs nedēļas) bērniņu īpaši sargāja — ne brīdi neatstāja bez uzraudzības un cauru diennakti viņa tuvumā dega sveces, jo igauņi uzskatīja, ka šajā laikā mazo var apdraudēt dažādi ļauni gari. Kristību diena bija īpaša — bērniņu apraudzīt nāca visi radi, nesdami līdzi dāvanas. Pirmais viesis nedrīkstēja būt vecs vai nabags — pretējā gadījumā arī mazuli vajāšot nabadzība. Bērniņam tika doti vecvecāku vārdi, vai arī viņš tika nosaukts tuvojošos svētku vārdā.
Bērnu audzināšanā igauņi ir liberāli — bērnam tiek ļauta vaļa, taču vairāk uzmanības vecāki pievērš praktiskām lietām, ne ucināšanai un lutināšanai.
Igauņi joprojām ievēro daudzas senās tradīcijas, taču tām ir mazāk māņticīga nozīme, drīzāk tā ir senču pieredzes godāšana.
Kā jau mazai tautai raksturīgi, arī igauņi cīnās par savu nacionālo identitāti un reizēm ar fanātisku dedzību aizstāv savas īpatnības. Igauņiem arī nav raksturīgas jauktās laulības — lielākoties viņi precas savā starpā, jo viens otru saprot vislabāk.
«Izstāstīju diviem igauņiem anekdoti par to, kādi bremzes ir igauņi. Dabūju pa degunu. Nākamajā dienā.»
(Anekdote)