Pirms daudziem, daudziem gadiem man kaimiņos dzīvoja kāds pāris, abiem bija ap 70. Sieva mīlēja mākslu, krāja avīžu izgriezumus ar dzejoļiem, recenzijām un īpašiem izteikumiem.
Piedodiet, man nav laika!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Reiz aizgāju ciemos un ieraudzīju viņu dzīvi no iekšienes. Sieviete sēdēja sakritusies un nelaimīga. Izrādījās, ka vīra veselu mēnesi nav bijis mājās, viņa bijusi uz nervu sabrukuma sliekšņa, jo zinājusi, ka dzerdams viņš šūpojas starp dzīvību un nāvi, bet nu veselu mēnesi par viņu nav bijis nekādu ziņu.
Vīrietis tikai smaidīja un, tērpies labākajā uzvalkā un svaigi iesmaržojies, sāka stāstīt par šo laiku. Pirmajā brīdī līdzjūtīgi klausījos, bet tad sapratu, ka jāpaskatās uz šo situāciju no malas un jāieklausās nevis vārdos, bet tajā, kas ir aiz tiem. Un tad uztvēru lielības notis, kas sākumā nebija dzirdamas.
Aiz grūtās dzīves apraksta slēpās lepnums par sevi un nereglamentēto dzīvi Oškalnu stacijas topinambūros, no viņa stāstiem staroja milzīga pašapziņa par to, kā viņš agri no rītiem ir modies pavārtē, sakopies, lai neierauga miliči, staigājis apkārt un vakaros bezsamaņā gulējis grāvjos. Viņš sīki un smalki aprakstīja katru savu dienu, pārdzīvojumus un izjūtas, bet mēs ar viņa sievu tikai sēdējām un klusējām. Smalkā un nogurusī sieviete bija nomierinājusies un klusi skatījās uz savu vīru kā dzīves piepildījumu.
Bija pagājusi jau apmēram stunda, bet viņš joprojām izsmeķēja savu dzērāja brīvības kausa smaržu. Man kļuva žēl sava laika un arī šīs sievietes, kura ziedojās, visu dzīvi un emocijas pakļaujot šim, maigi sakot, palaidnim ar sirmajiem matiem. Cietos vēl kādu brīdi, tad atvainojos un aizgāju.
Otrreiz ar līdzīgu situāciju sastapos dažus gadus vēlāk, kad kāds paziņa, ko sen nebiju satikusi, ieteicās, ka gribētu atnākt ciemos. Uzvārīju tēju, sagaidīju ciemiņu un tad sākās — vismaz divas stundas ilgs monologs par sievām, mīļākajām, sievas bērniem un mīļākās bērniem, pārdzīvojumiem, dvēseles trīsām un psiholoģiskajām traumām. Arī šoreiz man bija jāsaņemas, lai pateiktu: «Viss, man vairs nav laika!» , jo šim cilvēkam nevajadzēja padomu, izrunāšanos vai domu apmaiņu, viņam vajadzēja pacietīgu klausītāju, kurš apbrīnos viņa varoņdarbus un kura acīs varētu izlikties par ko citu, jo savējie jau viņu pazīst kā raibu suni.
Kopš tā laika iemācījos pateikt: «Piedodiet, man nav laika!»