Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9808200t1h5bf0.jpg)
Trīsdesmitgadnieku paaudze noteikti spilgti atceras epizodes no slavenās animācijas filmas «Pink Floyd The Wall» — bezpersoniskās sērkociņu kastīšu tipa biroju telpās rosās bezpersoniski bezseju darbinieki, kamēr pa ielām maršē tikpat bezpersoniski, attāli cilvēciskas būtnes atgādinoši... āmuri. Bezpersoniskuma, atsvešinātības un standartizācijas taifūns pagājušajā gadsimtā pāršalca Eiropu, pieņemoties spēkā līdz ar ekonomikas un industrializācijas attīstību. Pret standartizāciju un bezpersoniskumu protestējuši radošo profesiju pārstāvji — sākot ar franču režisoru absurdo komiķi Žaku Tatī un beidzot ar austriešu mākslinieku un videi draudzīgo arhitektu Frīdensreihu Hundertvaseru.
Ilgstoši tirgotā ēka ieinteresē
Šodien Eiropā vērojama tendence milzīgos biroju ēku monstrus, kuros neskaitāmas kompānijas apdzīvo katra savu stāvu un kuru darbinieki reizēm kā Žeņa Lukašins filmā «Likteņa ironija jeb Vieglu garu» maldās identiskajos gaiteņos, būvēt ārpus pilsētas centra, kas, protams, ir pozitīva parādība. Taču nav jābūt nedz Tatī, nedz Hundertvaseram, lai teiktu «nē» bezpersoniskumam un savu biroju ierīkotu vēsturiskā pilsētas centra celtnē, ar vienu šāvienu nogāžot divus zaķus – saglabājot pilsētas vēsturisko seju un sagādājot sev radošu, patīkamu darba auru. SIA «Baltijas dizaina grupa» kolektīvs nu jau otro gadu darba ikdienu aizvada 1911. gadā būvētā pusotra stāva koka mājā Stabu ielā, kas restaurēta un iekārtota atbilstoši biroja un tā darbinieku vajadzībām un komfortam.
Ar vairāk nekā trīs gadus ilgušā restaurācijas procesa galarezultātu SIA «Baltijas dizaina grupa» valdes locekle Eva Grundmane ir apmierināta. Paveikts milzīgs darbs, un vēl viena Rīgas pussabrukusī pelnrušķīte pārvērsta par princesi.
«Iepriekš te atradās seši mazi dzīvoklīši — katrs aptuveni 20 kvadrātmetrus liels, katrā — miniistabiņa un virtuvīte. Pērkot māju, tās papīri liecināja par ēkas bēdīgo stāvokli: «Ķieģeļu mūris — slikts, koka apdare — slikta, metāla lokšņu stāvoklis — slikts, ēkas nolietojums — 65%.» Tādu skatu es savā mūžā vēl nebiju redzējusi — te bija mitinājušies narkomāni, alkoholiķi un nelabvēlīgās ģimenes,» skurinādamās atceras Eva, kas pieņem, ka, iespējams, tieši tādēļ ēka toreiz, 2003. gadā, dažādās reklāmās vīdēja un tika tirgota tik ilgi, jo neviens to vienkārši nevēlējās iegādāties. «Šis nams mums visiem bija kā izaicinājums idejām un jauniem risinājumiem. Savukārt man tā bija iespēja no darba brīvajos brīžos prātot par interjeru.»
Beidzot paši saimnieki
Iepriekš kompānija īrējusi biroja telpas E. Birznieka-Upīša ielā. «Ja bizness jau vairāk nekā desmit gadu iet no rokas, tad agri vai vēlu rodas pārliecība, ka tas ir uz ilgu laiku,» teic Eva, kas ar kolēģiem toreiz nonāca pie secinājuma, ka biroja īres maksa ir līdzvērtīga ikmēneša kredīta maksājumiem bankai — jau par pašu remontētu un iekārtotu īpašumu. «Īrējot biroja telpas, ātri vien nācās sastapties ar dažādām nepatīkamām saimnieciskām problēmām, kuras būtu viegli risināmas, ja īpašums piederētu mums. Mūsu īrētajās telpās, piemēram, bija ļoti auksti — vasarā biezo mūru dēļ, ziemā — saimnieku neatrisināto apkures problēmu dēļ. Trūka komforta,» atceras Eva.
«Baltijas dizaina grupa» vienmēr bijusi saistīta ar koka māju būvniecību, tāpēc nolaistā ēka Stabu ielā nešķita nekas briesmīgs, drīzāk otrādi — iespēja izpausties. Arī cena — Ls 50 000 (tagad par šādu summu var iegādāties vien nelielu divistabu dzīvoklīti sērijveida daudzdzīvokļu namā) un ēkas lielums (305 m2) šķita pieņemams.
Tā kā ēka ir arhitektūras piemineklis, tad bija skaidrs, ka neko jaukt un pārbūvēt te nedrīkstēs, tāpēc atlika rekonstrukcija. Eva uzskata, ka šāda tipa ēku iespējams rekonstruēt ļoti ātri, bet steigas nebija, tāpēc rekonstrukcijas darbi tika pabeigti trīs gadu laikā.
Šāda suverēna biroja prioritāte ir neatkarība kaut vai attiecībā uz koplietošanas telpām, kas ir neizbēgama komplekso biroju ēku sastāvdaļa. «Mēs paši tagad esam sev saimnieki — paši atbildam par apkuri, elektrību un ūdeni. Neesam pakļauti negaidītiem cenu pieaugumiem vai nepatīkamiem pārsteigumiem koplietošanas telpās,» teic Eva, atzīstot, ka brīdī, kad jādomā par izmaksām, jautājums par telpu vēsturisko bagāžu parasti aizvirzās otrajā plānā.
Darbā labāk nekā mājās
Ēkas rekonstrukcijas darbi izmaksāja aptuveni 300 000 latu (ieskaitot ēkas iegādes cenu, rekonstrukcijas projekta izstrādi, rekonstrukciju un biroja apmēbelēšanu).Eva to skaidro ar faktu, ka rekonstrukcijas darbi iekrita laikā, kad būvmateriālu cenas strauji pieauga. Nācās stiprināt ēkas pamatus, pilnībā nomainīt sienas un grīdas, kā arī atjaunot sijas. «Turklāt — veikt darbu kvalitatīvi ar mazu finansējumu nav reāli, jo katrs kvalitatīvs darbinieks prasa adekvātu samaksu,» atzīst Eva. Vislielākos pārsteigumus, kā tas parasti mēdzot būt, sagādāja ēkas pamati, jo nekad nevar zināt, ar ko saskarsies, kad tiks norautas vecās grīdas un sienas. «Vislielākais risks ir pie tualetēm un vannas istabām, kur gar caurulēm noplūduši ūdeņi un ieviesušās sēnītes un puve,» skaidro Eva.
Tā kā ēkas arhitektūras pieminekļa statuss pieprasa, lai autentiska tiktu saglabāta ēkas fasāde, nevis iekštelpas, telpu plānojums tika veidots pakārtoti biroja darbinieku skaitam, izvēloties vietas sekretariātam, direktoram, grāmatvedim utt. Ņemot vērā skici telpu izvietojumam pa stāviem, tālāk projektēšanas kompānija veidoja rekonstrukcijas projektu. Dizainera pakalpojumi šoreiz nebija nepieciešami. Eva ar kolēģiem pati nolēma, ka sienām nepieciešami mierīgi toņi, kas veicinātu sarunas ar klientiem, bet mēbelēm jābūt respektabli tumšām. Tika restaurēts jūgendstila kamīns biroja pirmajā stāvā un ēkas nesošās koka sijas augšstāvos, ko nomainīt bija sarežģīti un dārgi. Iespējams, tāpēc sijas tika apšūtas ar koku, no kura darinātas arī durvis.
Atšķirībā no kompanjona Evai palaimējās, ka viņas kabinets atrodas sētas pusē, līdz ar to bija iespēja radīt papildu dabiskās gaismas avotus, izveidojot jumta logus. Kolēģa kabinets izvietots ēkas fasādes pusē, kuru mainīt nedrīkstēja, toties abi no savām darbistabām tagad var iziet apspriest darba jautājumus uz sētas pusē izbūvētās terases, kuras vietā agrāk atradās jumtiņš. Jumta logi izveidoti arī augšstāva konferenču telpā, kas paredzēta darbinieku «fiksajām» sanāksmēm un ir ļoti gaiša, kamēr tikšanās ar klientiem notiek svinīgākajā apakšstāva konferenču zālē.
Kādas atziņas pēc paveiktā? «Ka to vajadzēja darīt jau sen,» smejas Eva. «Citādi ir kā ar to kurpnieku, kas citiem skaistus apavus darina, bet pats staigā nošķiebtās tupelēs.»
Eva ar kolēģiem atzīst, ka biroja gaisotne ir mierīga un omulīga, tāpēc visi šeit jūtoties kā mājās. Viņa smejas, kas tas esot ar gudru ziņu — lai darbiniekiem negribētos skriet uz mājām, bet palikt te un strādāt.
Un, kaut arī šis Stabu ielas nams ir apdzīvots tikai dienas laikā, no tā nedveš nedzīva bezpersoniskas atsvešinātības aura. Tā ir vēl viena ēka, kas estetizē mūsu ikdienas dzīves vidi. Un šādā vidē par «āmuru» pārvērsties nav iespējams.