Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9808825t1hf0d3.jpg)
Cilvēks ar veselīgu seksualitāti var mēģināt intīmi atraisīt kompleksainu partneri, nesāpinot viņu. Tā domā seksologs Artūrs Šulcs.
— Presē bija aprakstīta situācija, kad jaunā sieva — seksuāli atraisīta būtne — pēc pašas iniciatīvas ieņēma jātnieces pozu. Jaunais vīrs sācis ķiķināt kā skolas puika. Sieviete teica: «Pēc tam neko «tik smieklīgu» vairs neatļāvos...»
— Protams, viņa ir šokēta, ka apprecējusi infantilu vīrieti, faktiski — sociālu bērnu! Sākas problēmas, jo patiesībā viņas vīrietis vēl nav nobriedis intīmām attiecībām ar pieaugušu sievieti. Šāds cilvēks ir ceturtās klases puiku līmenī, kuri skatās pornogrāfiskas bildes un nespēj pieņemt, ka ar viņiem TAS varētu notikt. Un vēl tādā līmenī!
Ja vīrietis ir nobriedis, viņam neliekas ekskluzīvi, ka viņam ir intīmas attiecības ar reālu sievieti, — viņš pieņem sevi kā vīrieti. Viņam viss ir kārtība ar vīrieša identitāti un tāpēc pretī vajag tādu pašu sievieti. Viņš arī TO pieņem kā normālu baudu. Tad attieksme ir tāda: «Mana sieviete maina pozas? Vīrieša sapnis!!!» Tas ir kopējais atklāšanas prieks, kopīga baudas gūšana. Tad TAS ir vērtība!
— Principā vecums nenorāda, cik nopietni cilvēks ir gatavs baudai?
— Padsmitnieku vecumā ar kaķeni izšaut logu, ķiķināt vai, teiksim, slepus skatīties pornogrāfiju ir pieņemami. Taču arī piecpadsmit gados puisis jau var būt adekvāts seksuālā ziņā. Viņš var meiteni noglāstīt, vēlāk būs arī intīmas attiecības... Ja tīnis, jaunietis, jaunais vīrietis ir orientēts uz mijiedarbību ar otru, uz līdzvērtīgām attiecībām, tad viss būs kārtībā.
— Kā attiecību sākumā saprast, kāds vīrietis ir tavs iespējamais partneris? Vēl pirms kopīgas likšanās gultiņā...
— Jau iepazīstoties, jau pirmajās tikšanās reizēs, kad cilvēki aiziet iedzert kafiju vai dodas uz dejām, ir pirmie pieskārieni... Cilvēkam, kurš ir labā kontaktā ar sevi, tās pareizās sajūtas rodas uzreiz; viņš saprot, kā viņam pieskaras. Viņš arī izjūt, kā pieskaras pats. Izjūt, kādā līmenī notiek pieskāriens — vai tā ir tikai nejauša pieskaršanās. Tomēr dažreiz abu starpā ir kaut kas tāds, kas pieskārieniem it kā neļauj notikt. Tas norāda, ka cilvēki nav vienā intimitātes līmenī. Proti, nav atvērti viens otram.
— Atceros savu pirmo kāzu bildi. Man bija 20 gadu. Skatos — es tā maigi piekļāvusies savam vīriņam, bet viņam rokas gar sāniem. Par ko tas liecina?
— Vīrietis jūtas kā pieķerts, viņš nav gatavs ne attiecībām, ne laulībām, ne bērnu radīšanai. Tā ir liela Latvijas vīriešu problēma — viņu reālais vecums neatbilst sociālpsiholoģiskajam, proti, tam vecumam, kurā ir reāla sieviete. Savukārt sieviete reāli ir pieaugusi — apprecas, grib bērnus. Viņai ir priekšstats: nu tik būs — ģimene, vīrs... Bet viņa ir aprecējusi bērnu, pusaudzi, puiku. Viņš nevar uzņemties atbildību ne par bērnu attīstību, ne par sociālām lietām, kur nu vēl par dzimumdzīvi.
Principā dzimumdzīve ir kā katalizators, kas parāda — cilvēks ir vai nav atbildīgs pats par savu dzīvi, arī par kopīgo baudas gūšanu. Tas tāpēc, ka otrs cilvēks ir jāved uz baudu. Seksualitāte ir tā joma, kur katram Dievs ir uzdāvinājis dārgumu lādīti, bet atslēdziņa ir iedota otram.
Cilvēkiem ir uzdevums dzīves laikā iemācīties tās atslēdziņas atrast; atrast otru cilvēku, ar kuru apmainīties atslēdziņām, un atslēgt vaļā savus dārgumus: baudu, arī radošo potenciālu, spēju dzīvot, spēju iztikt, attīstīt sevi, attīstīt visu, kur tu esi, kur atrodies.