Kāpēc vieniem viņš atnāk ne saukts, ne aicināts, bet citi ar lielu gaidīšanu nevar sagaidīt? Vai bērnu dzimšana kaut kā ir saistīta ar to, ko domā viņu vecāki? Šoreiz — speciālista komentārs.
Kam dzimst bērni un kam ne?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Es ticu, ka neviens bērns šajā pasaulē nav ienācis nejauši; katrs atnāk savā laikā, savā vietā un caur saviem vecākiem. Bērniņa neieņemšana vai zaudēšana, kā jebkura krīzes situācija, dod iespēju cilvēkam pārvērtēt vērtības un prioritātes: varbūt bija kāda jēga tajā, ka bērns neatnāca tad, kad gaidīja, bet pēc kāda laika. Neviena situācija nav bez savas mācības. Tāpat ar bērniņiem, kuri pat ļoti labvēlīgās ģimenēs piedzimst neveseli. Nu, kurš var pateikt, ka viņiem nevajadzēja piedzimt? Daudzi vecāki ir atzinuši, ka bez šiem bērniem viņi kā cilvēki nebūtu izauguši.
«Deviņus mēnešus pēc kāzām»
Nu, ļoti skaists stāsts! Jo nebija jau tā, ka Vineta negribēja bērniņu. Te droši vien darbojās tā ziņa, ka sievietei, lai laistu pasaulē bērniņu, vajag justies drošībā. Kāda meitene, izlasot šo stāstu, varētu mēģināt sevi ieprogrammēt, bet garantiju nav nekādu. Tas nav izsargāšanās līdzeklis, un, pasarg, Dievs, mēs to noteikti nerekomendējam!
Taču nevar noliegt, ka cilvēka pašsuģestijas spējas ir vienkārši fantastiskas. Ne velti ir gadījumi, kad taisa operācijas bez anestēzijas — cilvēks ar pašsuģestiju panāk, ka nejūt sāpes. Iespējams, tā var panākt arī grūtniecības neiestāšanos neīstajā brīdī vai no neīstā cilvēka. Reizēm mēs paši redzam un nojaušam savus mentālos blokus, un dažos gadījumos, kā pirmajā, tas ir ļoti labvēlīgs. Kaut gan arī otrajā gadījumā nevarētu teikt, ka mentālais bloks ir bijis nelabvēlīgs.
Plānotās laulības — «Tā tam būs būt!»
Tādu stāstu ir tūkstošiem. Saka jau, ka tās ir tās noturīgākās. Tikai te klāt nāca karš par pozīcijām. Un kurš bērniņš gan grib dzimt kara apstākļos? Daigai un Justam acīmredzot neviens negribēja pieteikties. Bērna ieņemšana ir process, kuru cilvēkam ļoti gribētos kontrolēt, bet ne vienmēr tas izdodas.
Un bieži vien jāsaka — labi, ka tā! Dievam ir savs plāns, ko viņš grib realizēt. Kad cilvēkam par katru cenu vajag kaut ko sasniegt, smadzeņu šūnās kaut kas bloķējas, un pat mehāniski darot visu pareizi, rezultāta nav. Reizēm pietiek aizbraukt atvaļinājumā un aizmirst, uz ko ieciklējušies, lai viss notiktu.
«Vislabākais vīrs, tēvs, vectētiņš...»
Te psihoanalītiskiem cilvēkiem būtu daudz ko teikt. Varbūt Amanda zemapziņā nejutās droša, ka vīrs spēs bērniņu izaudzināt? Varbūt tās kaut kādā veidā bija meitas un tēva attiecības, kā nereti notiek. Un bērnus no vecākiem mēs it kā neieņemam... Šiem cilvēkiem tiešām varētu būt psiholoģiski mehānismi, kas neļāva bērniņam piedzimt.
Reizēm cilvēki tīri bioloģiski ir nesaderīgi. Cilvēka ķermeņa smarža — vai tev tā patīk — ir brīnišķīgs rādītājs. Turklāt smaržai līdzi nāk fermoni, kurus mēs nemaz nevaram saost, bet kas ļoti nosaka, vai cilvēks cilvēkam derēs. Ja ne — iespējams, arī diviem pilnīgi veseliem cilvēkiem var neizdoties radīt bērnus. Ar citu partneri bērniņš atnāk. Citreiz ir tā, ka cilvēks tīri sociāli mums ir pilnīgi nepieņemams, bet mūs velk kā traks pie viņa! Es teiktu, ka vajag uzticēties šai vilkmei.
Un tomēr šie ir brīnumaini stāsti, jo fizioloģiju taču ir ļoti grūti ietekmēt. Ļoti iespējams, ginekologi, šo visu interpretētu tīri medicīniski, un tomēr man liekas, ka šodien jau maz ir tādu ārstu, kas uz bērna ieņemšanu skatās tikai mehāniski. Ārsti dara, ko var, lai bērniņš piedzimtu, bet, ja tam nav lemts notikt, ārsts ir bezspēcīgs.
Ir gadījumi, kad ļoti laimīgā laulībā cilvēki 20 gadus nevar ieņemt bērniņu, un tad pēkšņi viņš atnāk. Nu, kā tas var būt? Un, ja mēs pasekotu šā bērniņa dzīves gaitai, droši vien saprastu, kāpēc viņam bija jāpiedzimst tieši tad.