Rituāliem piemīt kāda interesanta īpatnība, proti, spēja radīt vajadzīgās emocijas un sajūtas gandrīz no zila gaisa. Lielisks rezultāts tiek sasniegts tad, ja nejauša apstākļu sakritība izveido rituālu starp diviem mīlošiem cilvēkiem.
Sniega sakura. (Romantiskas sarunas)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Evija (38) ar Gati (40) kopā nodzīvojuši jau padsmit gadus. Visus šos gadus abi svin Pirmā sniega sakuras ziedu svētkus. Svētkus viņi izdomāja pavisam nejauši. Reiz, kādā nemīlīgā un saltā novembra svētdienas pēcpusdienā, abi sēdējuši mājās un garlaikojušies. Jāpiebilst, ka ne pārāk jaukā noskaņojumā.
Skaidrs, ka prāts nav priecīgs, ja ārā tik pretīgs laiks. Pa televizoru arī nekā sakarīga. Evija sākusi žēloties, ka tagad gribētu būt Japānā. Turklāt noteikti laikā, kad zied sakura. Gatis, laiski skatoties pa logu, atjokojis, ka viņa nemaz nezinot, kādiem vajadzētu izskatīties tiem sasodītajiem sakuras ziediem. Sieva sākusi iekarst, ka zinot gan. Klāstījusi visādas versijas par to, ko uzzinājusi par Japānas tradīcijām.
Vīrs kādu brīdi klausījies, bet tad zaudējis sarunas pavediena jēgu, jo bija aizrāvies, vērojot, kā ārā sācis snigt pirmais sniegs. Evija noskaitusies, ka viņā neklausās, gribējusi pateikt kādu dzēlību, bet Gatis negaidot sapņaini sacījis: «Re, kur tava sakura snieg!»
«Viņš to pateica tādā balsī — it kā atzītos man mīlestībā,» atceras Evija. «Tas bija fantastisks brīdis. Pagaisa viss: dusmas, saērcinājums, skumjas, apnikums... Pēkšņi sajutu un aptvēru to, cik ļoti šis vīrietis patiesībā mani mīl. Klusiņām piegāju viņam klāt un apskāvu. Kas sekoja pēc tam — nestāstīšu. Tad vēl mums nebija bērnu, kuri novērstu uzmanību vienam no otra. Pirmdienā mēs zvanījām katrs savam darba devējam, lai samelotu, ka esam slimi.»
Tagad Evija katru gadu, kad iestājas auksts laiks, nepacietīgi gaida, kad beidzot snigs. «Lielākais prieks un bauda ir no tā, ka tu nekad nezini, kad beidzot debesis sasals līdz sniega snigšanas stadijai.
Tajā brīdī, kad pirmās sniegpārsliņas iekrīt melnajās pančkās vai sabirst uz sasalušās zemes, man šķiet, ka jūtu visaptverošu mīlestību. Kaut ko gandrīz kosmisku. Es zinu, ka tiklīdz sniegu ieraudzīs Gatis, viņš, lai kur arī būtu, zvanīs man un teiks: tava sakura snieg. Es kaut ko izdomāšu, lai tiktu prom no darbiem, lai satiktu vīru. Viņš darīs tāpat. Tā ir fantastiska sajūta — sajust un zināt, cik ļoti tevi mīl, kad ieraugi, ka sācis snigt sniegs.»