Precēta zostiņa, kas ticēja virtuālām pasakām...

Man patika sarunas ar Viņu, man patika sekss ar Viņu…

FOTO: EPA

Kāpēc dzīvē viss tik sarežģīts? Kāpēc es ieķēros cilvēkā, kurā nebija vēlams? Šīs ir vecas pārdomas, bet iekšā vēl kaut kas gruzd un gruzd.

Es taču no sākta gala zināju, ka tām attiecībām nebūs lemts labs gals, bet, vienalga, ietiepīgi centos tās uzturēt un tikties atkal un atkal… Es zināju, ka viņš ir precēts, ka es esmu precēta, ka nekā vairāk par seksu nebūs. Un tad es atskārtu, ka esmu ieķērusies un vairs nevēlos tikai seksu. Es vēlējos ko vairāk… Kas tas ir — vairāk? Sapratni, sarunas, maigumu… Nevēlējos otru laulības riņķi, bet draudzību gan. Bet Viņš diemžēl to nevēlējās… Bet var būt, ka Viņš vēlējās, bet es to nesapratu, nemanīju…

Man patika sarunas ar Viņu, man patika sekss ar Viņu… Bet vai tas maz bija sekss? Nosacīti varētu teikt, ka jā, lai gan padomājot: tā bija tikai un vienīgi meņģēšanās automašīnas aizmugurējā krēslā. Mani nebiedēja tie nieka *** km, kas mūs šķīra. Labprāt tos mēroju atkal un atkal, lai sastaptu Viņu. Jāpiebilst, viņš nekad nebrauca pie manis, atrunājoties, ka darba daudz un nevarot tikt.

Arvien Viņš teica, ka nekad neko man nav lūdzis, ka nekad neko nav solījis, ka… Man jau tad vajadzēja ieklausīties viņa vārdos, bet… Varbūt viss būtu citādi, ja es jau agrāk būtu atskārtusi, ka virtuālais tēls nav tas pats — ar miesu un asinīm…

Un, ilgi pārdomājusi, es pieņēmu lēmumu un pārtraucu attiecības. Bet varbūt arī nekādu attiecību nebija. Tikai es biju iedomājusies, ka ir. Vienīgais, ko viņš spēja pateikt: vai tad to nevarēji atsūtīt SMS veidā? Vai tādēļ bija jābrauc *** km? Viņš, redz, šajā laikā būtu labāk strādājis… Es arī būtu varējusi strādāt, bet es braucu, jo vēlējos redzēt Viņa pašapmierināti salto sejas izteiksmi…

Un atkal ir jautājums: vai es darīju pareizi? Pārliecības man nav.

Kādēļ es jūtos tik draņķīgi? Kādēļ man asaras birst kā pupas? Kādēļ… Zinu, man pietrūks Viņa SMS, man pietrūks sarunu ar Viņu, man pietrūks VIŅA … Un visu laiku galvā šaudās jautājums: vai es darīju pareizi?

Nākamajā dienā pēc pieņemtā lēmuma es no rīta kā apmāta ierados baznīcā uz rīta misi, kaut nekad vēl rītu nebiju sākusi ar baznīcas apmeklējumu… Nokavēju sākumu, bet, man ieejot baznīcā, mācītājs teica: «Tev nebūs iekārot cita sievu vai vīru…» Vairāk nedzirdēju, atradu nostāk klusu vietiņu, nometos ceļos, raudāju, pārdomāju… Dvēselei kļuva vieglāk…

Ja Viņš zvanītu, vai es celtu klausuli? Laikam jau jā. Bet es zinu, ka Viņš nezvanīs, ka ne es pirmā, ne pēdējā, ar ko Viņš izklaidējas… Droši vien daudz tādu muļķu precētu sieviešu, kas uzķeras uz Viņa ēsmas. (Ēsma — tā gan bija laba…)

Varbūt es kļūdos? To es nezinu un nekad neuzzināšu, jo starp mums viss ir beidzies…

Uz augšu