Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9813812t1hb653.jpg)
Šoreiz es gribu ar Tevi mīlēties. Gribu atklāt, ko es gaidu (un sagaidu vai nesagaidu) no vīrieša gultā. Un tādu pašu atklātību ceru saņemt no Tevis.
Uzreiz jāpasaka, ka ar vārdu «vīrietis» saprotu nobriedušu cilvēku un izslēdzu +/–20gadniekus, kam labs sekss gandrīz vienmēr nozīmē tikai kvantitāti. Tāpat mani vienmēr ir kaitinājis ierobežojums gultā, kad runa ir par mīlēšanos. Kāpēc ne pļavā, pludmalē vai pie virtuves loga? Kāpēc ne teltī vai laivā, mikroautobusā vai tējnīcā? Kāpēc ne vienkārši kopā? Kāpēc tieši gultā? Katra konkrēta gulta sevi reiz izsmeļ tāpat kā rakstāmgalds, ja jāstrādā radoši, bet tas gadiem stāv vienā vietā. Tur vairs nav ko teikt — var tikai atkārtoties.
Vēl man jāpiebilst, ka man ļoti patīk mīlēties. Nu ļoti!!! Problēma varbūt vienīgi tāda, ka es to spēju tikai ar vīrieti, kurš ir manā sirdī. Ja nav, arī manā gultā (teltī, pie virtuves loga) viņam netikt. Kā smejies, esmu tālu no modernā puritānisma. Un vēl — neesmu nenogurdināma seksmašīna un arī vulgāra klubu meiča ne.
«Mīlējamies šoreiz uz grīdas!» es ierosinu, uzgriezusi muguru vecajam dīvāniņam, bet Tu atkal mani ievilini tieši tajā. It kā spītīgi pretojoties matriarhātam (kas patiesībā izteikts pavisam citā toņkārtā, nekā skanētu diktāts), it kā baidīdamies, ka citur es vairs nebūšu tāda, kādu Tu mani vēlies. Bet es būšu. Un kā vēl būšu!
Es gribu Tev būt Tā Pati Alexa, bet ar Bonus Plus!!! Taču šoreiz esmu mazliet (maigi teikts!) vīlusies Tevī, un varbūt arī Tev es šoreiz nebiju Tā Pati Alexa, jo manas bremzes līdz galam neļāva atlaist Tavs pieklājīgais, bet konkrētais atraidījums. Bet es taču ierosināju. Es gribēju, ļoti!... Jā, es jūtos atraidīta ikreiz, kad Tu izliecies nedzirdam manus «forši būtu tā»!
Kāpēc Tu izliecies tos nedzirdam, ja visur dzird vīriešus žēlojamies, ka sievietes gultā (tējnīcā, mikroautobusā) sirgst ar iniciatīvas trūkumu. Varbūt Tu nespēj noticēt, ka viena nesirgst? Varbūt nespēj noticēt, ka viņa ir Tava, Tavējā, ar Tevi?! Un tieši ar Tevi nesirgst!
Vēl es gribu zināt, kāpēc Tu uzķeries uz falšiem orgasmiem, bet īstiem mēdz nenoticēt? Kāpēc tieši tad, kad man ir vislabāk, Tu domā, ka mānos? Kāpēc droši rādītāji skaitās tikai aurošana, skrāpēšanās, pārgriezta mute un visādi līdaciņu izlēcieni? Man tas notiek pavisam citādi. Nu, neskaties porņukus, ja tie pārskalo smadzenes, sačakarē dabisko intuīciju un attiecības reālajā dzīvē! Varbūt Tev nav ne jausmas, ka tikpat sāpīgi kā iepriekšminētie atraidījumi, man ir brīži, kad Tu apšaubi manus bija — ļoti!!!
Kopā es varu Tev dot visu. Visu, ko Tu varbūt pat neuzdrošinies ierosināt. Nu, labi — gandrīz visu, jo man nav pieņemams nekas, kas nodara sāpes, un nekas, kas pazemo mūsu (labi — manu) mīlestību. Starp citu, par to mēs vienojāmies kopīgi, Tu pirmais noformulēji vārdos, ka negribi ne sniegt, ne saņemt jebko, kas definējams ar sado-mazo, un negribi, ka ar mums būtu kāds trešais. Te mums sakrīt. Bet visādi citādi, kas attiecas uz to, ko var darīt divatā, man nav tabu!
Tevi gribu drosmīgu un ļoti, ļoti gribošu — tik ļoti, ka mēs nobeigsimies kopā, ja to neizdarīsim tūlīt un ļoti!!! Nu labi — pēc iespējas tūlīt. Bet noteikti ļoti!!! Gribu Tevi pietiekami nekaunīgu; lai Tu neiespringtu, kur un kā meklēt un kā atrasto izmantot. Dari, eksperimentē, baudi mani un ļauj baudīt sevi!!! Un Tu tāds esi — Tu kā neviens cits proti dot un ņemt, ja vien neieslēdz «es tāds nebūšu».
Es ar prieku no Tevis ņemšu visu. Ne tikai ņemšu, es Tevi vedināšu izpētīt mani vēl un vēl, ja vien jutīšu, ka Tu to patiešām vēlies un ka Tevi neierobežo muļķīgi tabu. Bet Tevi neierobežo, Tev patīk baudīt sievieti. Arī sev neliegšu neko, kas solīs baudu, bet, ja kaut kas traucēs, es likšu to manīt. Es ņemšu Tevi līdz galam un došu līdz galam sevi. Es nevienu brīdi nebūšu godīgā meitene, ja reiz Tu esi manā gultā (laivā, teltī, pļavā)...
«Pareizi!!! VISĻOTĀK,» tu teici. «Tiešām! Nemeloju! Tu to dari visforšāk, viskrutāk, visļotāk!! Vismaz no man zināmajām.» Tad saki, kāpēc Tu tomēr mēdz vaktēt manus un savus «gribu»?