Šoreiz par saviem rituāliem un tradīcijām stāsta sabiedrībā zināmi cilvēki. Izlasi, varbūt kādu ideju vari «aizņemties» arī sev?...
Vai jums ar otro pusīti ir savi īpašie rituāli?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Rolands Lappuķe, Latvijas bijušais vēstnieks Portugālē un Francijā:
Aprunājoties ar kundzi Diānu un bērniem, nonācām pie secinājuma, ka mūsu visīpašākais rituāls noteikti ir Ziemassvētku svinēšana. Kad strādāju Portugālē, tur gan radās zināma problēma ar piparkūku cepšanu, jo portugāļiem acīmredzot nav šīs Ziemeļeiropas tradīcijas, tālab piparkūku mīklu tur nopirkt nevar. Tad nu mana kundze ņēma rokā pavārgrāmatu un taisīja mīklu pēc visiem priekšrakstiem — pat ar briežraga sāli... (Smejas.)
Arī ar eglīti Portugālē bija problēmas. Toties Francijā tas bija pavisam citādi — tur mums bija gan piparkūkas, gan eglīte, gan Ziemassvētku dziesmas un dāvanas. Nu īsti ģimenisks un skaists rituāls, ko uzturam cauri gadiem.
Harijs Petrockis, TV seriāla «Svešā dzīve» režisors un Daugavpils teātra mākslinieciskais vadītājs:
Lai gan parasti esmu ļoti aizņemts darbos, ar kundzi Inesi man tomēr ir vairāki kopīgi rituāli. Viens no tādiem — katru rudeni pilnīgi noteikti vismaz vienu reizi dodamies sēņot, turklāt cenšamies salasīt pēc iespējas vairāk baraviku. Tās pēc tam sasaldējam, ziemā atkausējam un taisām fantastisku sēņu mērci!
Otra lieta, ko esam pasākuši darīt: lai gan darbu uz māju nest nevajadzētu, ar kundzi (viņa ir Daugavpils teātra direktore) vismaz reizi nedēļā cenšamies nopirkt pudeli laba vīna, kuru dzerot, varam izrunāt visas darba un ģimenes lietas. Tad arī mēdzam pagatavot tādas mājīgas vakariņas — laša steiku vai ko tamlīdzīgu.
Savukārt ar meitu Elīzu, kura šogad mācās nu jau sestajā klasē, reizēm dodamies makšķerēt, un es ļoti priecājos, ka man viņu ir izdevies pievērst šai nodarbei. Tā kā mums mājās dzīvo kaķenīte Tigra, ir arī, kas noķertās zivis apēd...
Ivande Pīlāga, uzņēmēja:
Kad esmu slima, vīrs man allaž piegādā karstu upeņu sulu ar balzamu vai rumu; kad viņš slimo, es rīkojos tāpat, jo kaut kā taču ir jāārstējas... (Smejas.) Pārējā laikā nekā tradicionāla mums nav, jo dzīvojam mirklim, tādēļ mēdzam rīkoties absolūti ekspromtā. Citādi jau nebūtu interesanti... (Smejas.)
Daiga Gaismiņa, Nacionālā teātra aktrise:
Ātrumā neko nevaru izdomāt, pilnīgi trakas lietas... Kafiju gluži vīrs man gultā nepienes — tas jau tikai tā, jokojoties. (Smaida.) Mūsu kopīgajos rituālos cenšamies iesaistīt arī bērnus, piemēram, brīvdienu rītos paēst visi kopā brokastis — pat tad, ja mums abiem jāiet uz darbu.
Un vēl: tā kā mums abiem mēdz būt brīvi pusdienlaiki starp rīta mēģinājumu un vakara izrādi vai koncertu, tad allaž cenšamies viens otru sagaidīt mājās ar pusdienām. Protams, to dara tas, kurš pirmais atnāk mājās. (Smejas.) Kārlim labāk padodas gaļas un zivju ēdieni, man — dārzeņi un tamlīdzīgas lietas, tā kā beigās visi ir paēduši un laimīgi.