«Dzīvā zeme» – Kamčatka II

«Vāverviesnīca» uz burbuļkatla Paratunkā

«Vāverviesnīca» – tā mēs jokojot dēvējām savu apmešanās viesnīcu «Bel–Kam–Tour» (belkam – krievu val. vāverēm). Mūsu viesnīca atradās vietā, kas kartē atzīmēta ar nosaukumu Paratunka, apmēram 50 kilometrus no Petropavlovskas. «Apmēram» tāpēc, ka īstenībā šis nosaukums aptver diezgan plašu teritoriju, un mūsu viesnīca – tikai viena no daudzajām tajā. Toties skaitās viena no lepnākajām pat visā Kamčatkā – divvietīgs numurs maksā 4300 rubļus (87 latus). Blakus dzīvoja kalnmīļu grupa no Šveices. Turpretim baltkrievu raideri, ko sastapām kalnos, bija izvēlējušies nomaļāku un arī lētāku vietu. Tiesa, šajā gadalaikā tai varēja piekļūt vienīgi ar helikopteru.

Statistika vēsta, ka Kamčatkas pussalā plūst 14 tūkstoši upju un strautu, nogūluši ap 100 tūkstošiem ezeru, 414 ledāji, 274 minerālavoti, no kuriem 160 karstie. Paratunkā karsto avotu koncentrācija ir viena no blīvākajām, tas arī nosaka šā apvidus vērtību. Paratunka ir atpūtas zona. Daudzas sanatorijas, profilaktoriji, atpūtas bāzes un viesnīcas uzbūvētas tieši uz karstajiem avotiem. Daudzi te brauc ārstēt arī asas un hroniskas kaites.

Līdz šim man nezin kāpēc bija radies priekšstats, ka Kamčatka ir skujkoku zeme. Mūsu gidi stāstīja, ka tie te arī esot – visvairāk egles un lapegles, taču tās augot galvenokārt pussalas vidū un ziemeļu daļā. Taču, kā izrādās, izplatītākais koks Kamčatkā ir akmens bērzs – nepavisam nelīdzinās mūsu baltajam bērzam! Tā miza ir balta tikai iekšpusē, bet ārpuse – brūna. Miza periodiski atslāņojas un, vēja izpluinīta un plivināta, atgādina sirmu matu ērkuli.

Vēl viens Kamčatkas ūnikums ir zāļaugi. Tie sasniedz gigantiskus izmērus, pat četru metru (!) augstumu. (Lūk, kur pavērtos plašs darba lauks mūsu bāleliņiem – kūlas dedzinātājiem!) Zinātnieki šo fenomenu saista ar daudzajos minerālūdeņos izšķīdušajiem sāļiem un mikroelementiem. Skatoties no Paratunkas lielceļa, grūti iedomāties, ka šādos brikšņos var atrasties dzidri minerālūdeņu ezeri. Taču to te ir vesela sistēma!

Sperot kāju viesnīcā, pirmais uzmanību piesaista milzīgs lāča izbāzenis. Kopumā Kamčatku apdzīvo 37 dzīvnieku sugas, septiņas sugas pleznkāju un vairāk nekā 240 putnu sugu. Taču valdnieks un lielākais plēsējs te ir brūnais lācis. Tēviņu ķermeņa garums ir lielāks par 2,5 metriem, bet svars – pat līdz 600 kilogramiem. Kamčatkas lāči ēd visu, nesmādējot arī ogas, riekstus un pat neuzmanīgus tūristus. Internetā pamanīju tēlaini aprakstītu gadījumu, kad vietējais lācis uzbrucis kādam japāņu zinātniekam. Nelaimīgais zārkā bijis jāliek ar lāpstu… Taču sirdsmieram varu teikt, ka Kamčatkas lāču galvenā barība tomēr ir zivis. Lāči te aktīvi no pavasara līdz rudenim, bet pārējā laikā guļ ziemas miegu. Tomēr atšķirībā no, piemēram, murkšķa lācis miegā dzird, tādēļ bīstams visu gadu. Ja vasaras laikā lācis nav uzkrājis pietiekamas tauku rezerves, viņš neliekas migā vispār, kļūstot par tā saukto klaiņotāju, un tāds lācis ir divtik bīstams. Kopumā pa pussalu klaiņo gandrīz 10 tūkstoši ķepaiņu, to blīvums te lielākais visā Krievijā.

Varbūt tieši to «Vāverviesnīcas» viesiem pastāvīgi cenšas atgādināt izbāztais monstrs?

Vēl viens plēsējs, ar ko Kamčatkā nedrīkst nerēķināties, ir briežkopju lāsts – vilks. Tie gan vairāk sastopami pussalas ziemeļos, kur mīt «pelēču» pamatbarība – ziemeļbrieži. Savukārt lašu nārsta laikā vilks tāpat kā lācis aktīvi barojas ar zivīm.

Kāri uz zivīm ir arī vietējie «mužiki». Kādu sestdienu Petropavlovskas pievārtē abpus Avačas upes tiltam novēroju gaaaaaras auto rindas, bet lejā pie upes slējās makšķerkātu mežs. Svaigu zivju netrūka arī vietējā – Jeļizovas – tirgū. Par voblām nerunājot. Bet tik lētus melnos un sarkanos ikrus vēl nekur nebija gadījies redzēt. Piemēram, sarkanos varēja dabūt pat par 500 rubļiem (10 latiem) kilogramā. Kamčatkas upes ir zivīm bagātas, un daudzas vietējās tūrisma firmas specializējušās makšķerēšanas tūru organizēšanā.

Tas gan tikai sīkums. Gribi nomedīt lāci – no problem! – būs helikopters, būs lācis, ja vajag – arī baltais. Būs viss – tikai maksā!

To pierāda arī ceļojums uz Kluso okeānu. Ziemā piekļūšana ar riteņtransportu ir visai problemātiska, un, lai aptaustītu Kluso, mēs piecatā pa sniegu špagojām kilometrus desmit vienā virzienā un tikpat atpakaļ. Bet trīs citi no mūsu grupas, ievērojot principu, ka «laiks ir nauda» (konkrētajā gadījumā – pāris pusstopi), šim nolūkam sarunāja džipu un kāpurķēžu traktoru, kas brauc pa priekšu un šķūrē ceļu…

Taču arī vietējo izpratne par izklaidēm man šķita visai dīvaina. Vai pie mums var iedomāties skatu, ka piektdienā, ziemas vidus spelgoņā, cilvēki masveidā dodas piknikā uz nomaļu, mežonīgu jūras krastu, lai atgrieztos svētdienas vakarā! Es ne… Nešaubos, ka ar vietējiem varētu sarunāt pat vaļa medības okeānā. Varbūt par kasti šņabja... Bizness diktē savus noteikumus arī visnomaļākajos zemeslodes nostūros. Visās jomās. Arī pagrīdes biznesā. Visu izsaka tikai viens – NAUDA.

Tas, ka mūsu administrators viltīgi ieminējās: viesnīcai esot vienošanās ar kādu Petropavlovskas intīmservisu, kas «preci» varot piegādāt jebkurā brīdī un visīsākajā laikā, nevienu nepārsteidza. Arī tas, ka viesnīca šeit, Āzijas nostūrī, bija Eiropas līmenī: konferenču un fitnesa zāle, gaiteņos – brīnišķīgas gleznas, kuras varēja arī iegādāties. Tāpat «apartamentos» salikts viss, ko sirds kāro un bez kā normāls «kalnietis» varētu iztikt – ledusskapis, televizors, telefons, vanna ar dušu. Katras ēdienreizes neatņemama sastāvdaļa bija jūras veltes – zivis (arī sautēts lasis), kalmāri, jūras kāposti. Sākumā visi sajūsminājās par maizītēm ar lašu ikriem, bet zinātāji jau ķiķināja. Un tiešām – pēc dažām dienām daudzi bija gatavi no šīs delikateses atteikties: «Cik tad var tos recekļus rīt, dodiet labāk omleti!» Dažas reizes mums tika atvēlēts arī «zviedru galds», un tas skaidri parādīja, ko kāro īstena latvieša sirds.

Man visjaukākās atmiņas no viesnīcas saistās ar peldēm termālajos baseinos. Teritorijā tādi bija četri, cits no cita atšķīrās ne tikai ar formu, bet arī ūdens temperatūru. Vakaros, kad termometra stabiņš ārā noslīdēja vismaz grādus desmit zem nulles, nebija lielākas baudas kā no siltas ģērbtuves izpeldēt zem zvaigžņotām debesīm, stundiņu pagulēt karstā kūpošā ūdenī un, ieklausoties nakts skaņās, pasapņot…

Vienīgais, ko te nevar nopirkt par naudu, ir laiks. Tā starpība ar Maskavu ir deviņas stundas (ar Latviju – desmit), un televīzijas ziņas līdz šejienei nonāk jau ar «bārdu».

Ar kalniem nejoko

Starp sniega dēļa faniem ir arī tādi, kas pret civilizētām trasēm ar glābējiem un pacēlājiem noskaņoti skeptiski un, lai nokļūtu virsotnē, izmanto helikopteru. Kaut arī aktīvs dēļotājs neesmu, no piedāvājuma pacelties ar helikopteru virs šīs mežonīgās, bet bezgala skaistās zemes, turklāt ar videokameru, atsacīties nespēju. Tieši tādēļ piedalījos šajā avantūrā. Jā, slaveno Geizeru ieleju un Kļuču sopku neredzēju, taču no augšas varēju savām acīm ieraudzīt to, par ko tik daudz biju lasījis un dzirdējis: diženus kūpošus vulkānu krāterus, žilbinoši baltā sniegā mirdzošu ezeru acis un tumšzilās upju dzīslas, viļņojošu okeānu un pret tā krastiem šķīstošās bangas.

Bet brīžos, kad apklust lidaparāta dzinēji un propellera lāpstu švīkstoņa, varēju sajusties pirmatnības vidū un dzirdēt šejienes kalnu «svešvalodu» – vulkānu fumarolu** un geizeru burbuļošanu, kā arī pirmo pavasara lavīnu stindzinoši dobjo rūkoņu un atlūzušu ledus blāķu sausos krakšķus tālumā. Jebkuri sniegoti kalni ir skarba stihija, taču, piemēram, Alpi, salīdzinot ar Kamčatku, dēvējami par pilsētu. Es šo zemi pat salīdzinātu ar Antarktīdu. Ne sala, kas arī te nereti sasniedz –50 grādu pēc Celsija, bet vientulības sajūtas dēļ. Tā apņem, līdzko sper kāju ārpus apdzīvotas vietas, kuru šeit ir maz.

Pirms došanās kalnos mums pienācās drošības instruktāža. Bija jānoklausās lekcija un tad praksē jāpierāda sava prasme imitētos glābšanas darbos. Doties kalnos te atļauts tikai grupā, un katram, kas to dara, kabatā jābūt nelielam elektroniskam aparātam, sauktam par bīperi jeb pīkstuli. Tam vienmēr jābūt ieslēgtam raidīšanas režīmā, bet, ja kādu no grupas aprok lavīna – pārējiem savi bīperi jāpārslēdz uztveršanas režīmā, lai nelaimē nokļuvušo atrastu. Tad ar otru obligāto ekipējuma atribūtu – saliekamu alumīnija kārti – lavīnas apraktais jāsatausta, un visbeidzot jāķeras pie trešā rīka – lāpstiņas. Lieki atgādināt, ka viss minētais jāizdara pēc iespējas ātrāk, jo elpošana zem sniega ir apgrūtināta un reizēm pat neiespējama.

Eksāmena laikā mums bija jāsameklē kastē zem sniega noslēpts bīperis. To, ka pret šo procesu jāizturas ar vislielāko nopietnību, apliecina fakti. Te nav profesionālu dienestu, no kā gaidīt palīdzību kritiskā brīdī. Bet nelaimes notiek. Minēšu piemērus: ceļmalā pamanīju kārts galā plīvojošu Krievijas karogu un sniegā ieputinātu melnu marmora plāksnīti, kurā iekaltais vēstīja, ka 2006. gada 26. martā lavīna aprakusi piecus cilvēkus ar sniega motocikliem. Vietējie stāstīja, ka sestais tikai brīnumainā kārtā izglābies. No ceļa labi varēja saskatīt netālo nogāzi, kur tas bija noticis. Man gan šī nogāze šķita diezgan droša, taču tas tikai lieku reizi pierāda zināmo patiesību – pirms kaut ko pasāc, labāk septiņas reizes novērtē.

Bet pēdējais nelaimes gadījums bija noticis tikai dažas nedēļas pirms mūsu atbraukšanas, kad lavīnā nokļuva ļoti pieredzējis 32 gadus vecs snovbordists no Sanktpēterburgas. Līdz Jeļizovas slimnīcai viņš gan tika nogādāts, taču glābt pārdrošnieka dzīvību tā arī neizdevās…

Reiz viens lavīnas stūris gandrīz ķēra arī mūsu grupu, taču drauds laikus tika pamanīts. Es vienīgās izbailes piedzīvoju jau pirmajā lidojumā, bet citā sakarā. Pilots veica nosēšanos uz kādas vulkāna nogāzes. Lai retinātajā gaisā pārlieku lielā svara dēļ nezustu lidaparāta jauda, viņš vēlākai uzpildīšanai te atstāja daļu degvielas. Savukārt mēs – tikko ieradušies – sajūsmināti bildējām cits citu uz netālā dūmojošā krātera fona. Biju aizgājis helikoptera otrā pusē un nepamanīju, kad visi jau sakāpuši atpakaļ. Sirds vai salēcās brīdī, kad lidaparāta lielās dzenošās lāpstas pēkšņi sakustējās. Kad pa biezo sniegu aizbridu līdz pilotu kabīnei, tās jau rotēja ar pilnu sparu, griežot ap korpusu necaurredzamas sniega vērpetes. Pagāja mokošas sekundes, līdz pilots mani beidzot pamanīja.

Taču visspēcīgākās emocijas bija brīdī, kad pilots man aplika speciālu jostu, ar karabīni piestiprināja pie helikoptera korpusa, un es, lidaparātam paceļoties, izkāries pa atvērtām durvīm, filmēju. Diezin vai kādreiz šajā zemē vēl atgriezīšos, jo pasaule ir plaša un tajā ir daudz vietu, kur vēl nav būts. Taču «āķis lūpā» ir, un tad – kas zina…

* Fumarola – ģeoloģiski aktīvajos reģionos plaisa Zemes garozā, pa kuru izplūst tvaiki.