Ļaujies nezināmajam

«Ņem mani!»

FOTO: EPA

Šis mūsu lasītājas iesūtītais stāsts ir par mīlestību. Un par ļaušanos baudai...

* * *

Iekļuvu lietū. Siltā, spēcīgā, līdz pēdējai vīlei izmērcējošā. Kleita aplipa ap stilbiem, sakļāvās ap krūšu galiem un izģērba kailāku, nekā biju bez tās. Tajā brīdī sajutu, ka lietus kā iekārē sakarsusi elpa aizpūš manu kautrību. Pēc tā lietus kļuvu cita. Es vairs nebaidījos ļauties.

Šajā stāstā ir krietna deva no franču filmām, kurās satiekas divi svešinieki, lai jau pēc desmit minūtēm ļautos tam, kam pirms tam nekad nav ļāvušies pat domās.

Tātad — vientuļa, gadus 40 veca sieviete, pieauguša dēla māte. Klusa. Bikla. Pieklājīga. Atturīga. Kurpes bez papēža un svārki līdz zemei. Brauc agrā pirmdienas rītā sabiedriskās satiksmes autobusā no laukiem uz Rīgu. Mati nemazgāti, acis nekrāsotas. Piespiežas pie vēsā loga stikla un iemieg.

Pusnomodā jūt — kāds ieraušas blakussēdeklī. Viņa tik guļ tālāk. Jau pie Rīgas paver acis — līdzās sēž vīrietis. Sāk kaut ko necilu runāties. Rīgas autoostā abi izkāpj, vīrietis piedāvā turpat stacijā iedzert rīta kafiju. Cik dīvaini un cik nepiemēroti! — viņa nodomā. Bet piekrīt.

Rīta agrumā knapi saprotot, kas notiek, viņa šķiroties iedod vīrietim savu tālruņa numuru. Pēc nedēļas viņš piezvana. Uzaicina pie sevis ciemos. Un viņa aizbrauc. Un — viņiem ir sekss. Kā franču filmā. Pustumša istabele, vīnogu ķekars uz galda, piloša svece, čīkstoša gulta…

Pēc nedēļas viņš atkal zvana. Un viņa atkal brauc. Viņa nezina, kāds ir viņa uzvārds, kur viņš strādā, ko viņš domā un ko jūt. Toties viņiem ir sekss. Nepieradināts sekss.

Ļauties neparedzamajam

Man ir draudzene, kas gandrīz desmit laulības gadus nodzīvojusi uzticīga savam vīram. Tiesa, nu jau pagātnes formā. Pirms gada viņa savā darbavietā satika vīrieti. Kā pati teica: tādu — nekādu. Ne pārlieku skaistu, ne īpaši turīgu, turklāt precētu.

Zinot, ka nekad nespēs (ha-ha!) krāpt vīru, mazliet mulsi, tomēr pieņēmusi vīrieša piedāvājumu pavakariņot. Pēc pāris dienām — sekss viņa mašīnā. Viņa sarkst, pat domādama par to. Un sarkstot nu jau gadu katru otro rītu skrien uz darbu pirms astoņiem, lai paspētu viņa kabinetā pamīlēties.

Viņa apgalvo, ka pati nesaprot, kāpēc tā dara. Viņa mīl savu vīru. Viņa patiešām ir ļoti godprātīga sieviete bez mazākajām netiklības pazīmēm. Vēl vairāk — viņa labprāt to izbeigtu, jo negrib krāpt vīru. Un vienalga — kā viņš iepriekšējā vakarā piezvana, tā viņa nākamajā rītā skrien.

Līdz 30 gadu vecumam viņa nekad nebija mīlējusies mašīnā mežmalā un darba kabinetā uz galda. Tagad viņa par to domā nepārtraukti.

Uz augšu