Noslepeno informāciju par Latvijas deputāta dēkām Vašingtonā

FOTO: EPA-AFI

Paklusām noslepenota informācija par kādreizējā Saeimas priekšsēdētāja biedra Zigurda Tomiņa «erotiskajām» dēkām ASV galvaspilsētā, — šo pārsteidzošo faktu «Baltic Screen» noskaidroja, vācot informāciju topošajam grāmatas «Mūsu vēsture: 1985–2005» otrajam sējumam.

Vairāk nekā desmit gadus senie notikumi jau nedaudz piemirsušies, taču tie uzskatāmi par neapšaubāmi spilgtākajiem un skandalozākajiem zināmajiem Latvijas valstsvīru piedzīvojumiem ārvalstu vizīšu laikā.

Viss sākās 1995. gada 4. februāra naktī bēdīgi slavenajā Vašingtonas «Watergate» viesnīcā, kur Latvijas deputāts iekūlās nepatīkamā incidentā. Paša deputāta pirmā versija, ko Z. Tomiņš bija izklāstījis telefoniski, bija šāda: viņa viesnīcas numuriņā kāds mēģinājis ielauzties, izmantojot asaru gāzi, bet deputātam izdevies paglābties, iebrucējs aizturēts, bet Latvijas tautas kalps ticis pie palīdzības policijas hospitālī.

Tiesa, jau neilgi pēc tam parādījās dažādas dīvainības. Pirmkārt, kļuva skaidrs, ka deputātu uz diennakti nez kāpēc aizturējusi policija. Pārsteidzošā ātrumā parādījās arī detaļas no Latvijas vēstniecības Vašingtonā: izrādījās, ka «kāds», kas it kā iebrucis deputāta numuriņā, bijusi «baltā sieviete Mišela Bisile». Viņa bija atzīta par cietušo, kam «sejā iepūta paralizējošo gāzi, divas reizes rāva aiz matiem, uz sejas vairāki ievainojumi, kreisā roka, iespējams, lauzta»; viņai galvā pat ticis maukts polietilēna maisiņš...

Vēl vēlāk kļuva zināms par Z. Tomiņa uzreiz pēc incidenta sniegtajām liecībām, kuras jau bija būtiski atšķirīgas: izrādās, pēc divu bāru apmeklēšanas un neiekļūšanas trešajā viņš un «Latvijas gāzes» viceprezidents Gints Freibergs pa ceļam taksometrā uzņēmuši kādu sievieti, piedāvājuši viņai iedzert un viesnīcā devušies uz Z. Tomiņa numuru, no kura G. Freibergs pēkšņi pazudis. Pēc brītiņa viņa piezvanījusi pa telefonu un arī devusies prom.

Tātad — mistisko iebrucēju abi kungi paši laipni bija ielūguši uz viesnīcu, un tikai pēc tam viņu starpā gadījusies kāda nesaprašanās. Savukārt viesnīcas drošības dienesta darbinieks bija liecinājis, ka atradis Z. Tomiņu un iespējamo prostitūtu cīkstāmies uz grīdas.

Savukārt vēl citu versiju Z. Tomiņš klāstīja pēc atgriešanās Latvijā, kad 28. februārī ASV Kolumbijas apgabala tiesā lieta pret viņu beidzot tika izbeigta, — viņš vispār esot maza, nevainīga aitiņa: patiesībā viņam esot uzbrukts, bet viņa centieni aizsargāties tiesībsargu acīs izskatījušies pēc personas nolaupīšanas — turklāt ne viņš bijis tā nolaupītā persona. Nejaušā viešņa esot sākusi viņu šantažēt, pieprasīt samaksu un solīties izsaukt policiju, tad iepūtusi viņam sejā kādu ķīmisku vielu

Protams, neizpalika arī bez ļaunu nodomu meklēšanas. Pats Z. Tomiņš pēc atgriešanās apgalvoja, ka, visticamākais, vainojama visā notikušajā esot politiska sazvērestība: par to liekot domāt gan Latvijas delegācijas veidošanas īpatnības, gan arī Latvijas Ārlietu ministrijas atteikšanās iestāties par deputāta godu un tiesībām.

«Noteikti politiskie spēki» esot bijuši ieinteresēti, lai sabiedrība neuzzinātu patiesību «Watergate» viesnīcas incidentu. Turklāt vēl pēc atgriešanās Latvijā deputātam esot izteikti draudi — saskaņā ar Z. Tomiņa paša versiju, iespējams, saistībā ar viņa interesi par Bolderājas ostas izmantošanu. Arī Z. Tomiņa sieva Inese publiski paziņoja — iespējams, tā visa esot «Latvijas ceļa» rīkota diskreditācijas provokācija.

Taisnošanās un sazvērnieku meklēšana šajā gadījumā gan nepalīdzēja. Z. Tomiņš atteicās no sava Saeimas priekšsēdētāja biedra posteņa, jo «masu informācijas līdzekļu vienpusējā un uz nepārbaudītu «ziņojumu» pamata iesāktā kampaņa ir metusi ēnu uz Saeimas amatpersonas un Saeimas deputātu prestižu un godu», un vismaz uz nākamo desmitgadi pazuda no politiskās skatuves.

Visi dokumenti saistībā ar šiem notikumiem tā arī netika publiskoti, un, tagad, 13 gadus vēlāk, «Baltic Screen» vērsās Ārlietu ministrijā ar lūgumu sniegt iespēju iepazīties ar visiem dienesta ziņojumiem saistībā ar Z. Tomiņa dēkām Amerikā, tostarp arī ar ziņojumu, ko Latvijas vēstniecība ASV bija nosūtījusi toreizējam ārlietu ministram Valdim Birkavam.

Taču pašreizējais ministrijas valsts sekretārs Normans Penke oficiālā atbildē nu ir paziņojis, ka Ārlietu ministrija 2003. gadā nolēmusi šos dienesta ziņojumus ar atpakaļejošu datumu pasludināt par ierobežotas pieejamības informāciju. Turklāt šie dokumenti par augstas Latvijas valsts amatpersonas rīcību ārzemēs esot «iestādes iekšējā sarakste». Līdz ar to vismaz pagaidām tie tā arī paliks nepieejami plašākai sabiedrībai.

Uz augšu