Lai gan tas nav nekas jauns, bērnu un pusaudžu uzvedība un savstarpējās attiecības ne vien šokē, bet rada arī bažas un jautājumus, kas vainīgs: ģimene, skola, sabiedrība? Un galvenais — ko darīt?
Spurainais vecums
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kad mēs augām...
Lai gan vienmēr šķiet, ka tad, kad mēs augām, viss bija labāk, psihiatre profesore Raisa Andrēziņa apgalvo pretējo:
— Mūsdienu bērni un pusaudži nav ne sliktāki, ne labāki — viņi vienkārši ir citādāki. Viņu uzvedībā kā spogulī redzam šodienas strauji mainīgā laikmeta pretrunas: sociālo netaisnību, pieaugušo noslāņošanos bagātajos un trūcīgajos.
Jau 11–13 gadu vecumā vairāk vai mazāk uzkrītoši pusaudžos sāk parādīties emancipācijas tendences. Tas nozīmē brīvību no vecāku kontroles un aizbildniecības, neatkarību no skolas kārtības un disciplīnas, kā arī prasības respektēt viņu tiesības un patstāvību.
Nedaudz vēlāk (13–15 gadu vecumā) sāk izpausties apzināta vai neapzināta grupēšanās, veidojas neformālas pusaudžu kompānijas. Tajās visbiežāk notiek saskarsmes un sociālo prasmju apgūšana. Veidojas attiecību hierarhija — spēcīgākās personības īsteno tieksmi būt līderim, valdīt savā klasē, pagalmā vai lauku ciematā. Saprotams, ka grupā ir vieglāk apmierināt arī vēl neapzinātās tieksmes un intereses par alkoholu, seksu un reibinošām vielām.
Šajā vecumā spilgti izpaužas arī elku atdarināšana un pusaudžu mode. Iecienītās mūzikas un kinofilmu zvaigznes kļūst par neapstrīdamām autoritātēm modes, frizūras, kosmētikas, pat uzvedības un runas veida izvēlē. Ne velti pasaulē pusaudžu modes, mūzikas un kinofilmu industrija pelna miljardus.
Neglītā pīlēna komplekss
Pusaudži, īpaši grupās, ir agresīvi, izraisa konfliktus un kautiņus skolā, pagalmā un atpūtas vietās, draud un biedē apkārtējos. Viņi mēdz būt izteikti ļauni un cietsirdīgi pret mazākiem bērniem un neizprotami nežēlīgi pret dzīvniekiem, demolē un iznīcina svešu mantu, zog un aplaupa garāmgājējus.
Vēl 11–13 gadu vecumā, ignorējot noteikumus un prasības, parasti bēg no stundām, turpretim lielākie pusaudži ar uzvedības traucējumiem jau aizbēg no mājām, pazūd uz vairākām nedēļām, bieži nonāk tiesībsargājošo iestāžu redzeslokā.
Šādi uzvedības traucējumi tik smagā formā nerodas īsā laikā. Parasti tie sākas ar nesaskaņām ģimenē, kad bērni sāk vērtēt un pārvērtēt materiālo stāvokli: vecāku algu, dzīvokli, mašīnu, vasarnīcu. Savā maksimālismā viņi izdara sasteigtus secinājumus par vecākiem kā neveiksminiekiem, kas strādā valsts iestādē vai saņem smieklīgi mazu algu, brauc ar vecu automašīnu, dod pārāk mazu kabatas naudu utt. Seko izaicinoša izturēšanās pret vecākiem, asi apvainojumi, pat agresivitāte un cietsirdība.
Tādās situācijās var palīdzēt psihoterapeits vai psihologs, kas nodarbojas ar ģimenes terapiju, mēģinot rosināt, lai abas puses paskatās uz radušos situāciju no malas un lai katrs ģimenes loceklis atrod savu vietu, lomu, pašcieņu un cieņu viens pret otru. Ja palīdzību nemeklē un vecākiem pietrūkst pacietības, tad pusaudžu protests izpaužas ārpus ģimenes.
Bērnu un pusaudžu psihiatre Santa Ancāne aicina vecākus pret bērnu agresiju nevērsties ar savu agresiju:
— Ja ar bērnu izrunājas, savās problēmās viņš retāk vaino ģimeni. Varbūt agresijas iemesls ir hormonālās svārstības, veselības traucējumi: galvassāpes, nogurums, slodze skolā.
Norobežodamies no ģimenes un nespēdami iekļauties vienaudžu kompānijās skolā, pusaudži sāk uzvesties izaicinoši. Ignorēdami sabiedrības normas un likumus, noliegdami vecākus un skolotājus kā autoritātes, pusaudži kļūst agresīvi, naidīgi un iesaistās pat kriminālnoziegumos, ko parasti izdara grupā.
Bīstamā robeža
Bērnu un pusaudžu depresiju visbiežāk izraisa emocionāla spriedze ģimenē, fiziska un seksuāla vardarbība. Viņi kļūst nomākti, grūtsirdīgi, izmisuši un skumji, zūd dzīvesprieks. Reizē ar depresīvo noskaņojumu mazinās uztveres un koncentrēšanās spējas, domāšana. Bērnus pārņem vienaldzība, vainas apziņa un bezcerība. Pasliktinās sekmes, par to baras vecāki.
Nespēdami izprast savas problēmas, pusaudži šo bezpalīdzību kompensē ar uzvedības traucējumiem. Dažreiz tie izpaužas kā opozicionāra, izaicinoša izturēšanās skolā vai mājās. Taču biežāk tā ir bēguļošana, klaiņošana vienatnē, vairoties no paziņām un tuviniekiem.
Vecākiem un skolotājiem jāprot ieraudzīt depresijas pazīmes, jo, būdami izmisuši un juzdamies nesaprasti, pusaudži var izšķirties par pašnāvības mēģinājumu vai pat to izdarīt.
Laikus diagnosticēti depresīvie traucējumi ir pilnīgi novēršami. Ģimenes ārsts var nozīmēt nepieciešamo ārstēšanu vai nosūtīt pacientu pie bērnu psihiatra vai psihoterapeita.
***
SVARĪGI
- Par bērnu un pusaudžu uzvedības un emocionālajiem traucējumiem liecina ilgstoša izaicinoša, opozicionāra uzvedība un manieres, atkārtota vispārpieņemto normu un likumu pārkāpšana, cietsirdība, agresivitāte, impulsivitāte.
- Patiesu problēmu gadījumā, kad nepieciešama psihoterapeita vai psihiatra palīdzība, šīs pazīmes saglabājas ilgāk par sešiem mēnešiem.