/nginx/o/2018/07/16/9818585t1h1d1b.jpg)
Visas pūles veltot seksa pozu un paņēmienu pārzināšanai, esam nepelnīti atstājuši novārtā attiecību veiksmes atslēdziņu — intīmo psiholoģiju.
Strīdu atskaņas jūt arī gultā... (Vīrieša stāsts)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
* * *
32 gadus veco Māri bērnībā mamma audzināja viena — tētis viņus pameta, kad dēlēnam bija nepilni divi gadiņi.
«Es redzēju, ka mammai nav viegli vienai tikt ar visu galā, un vienmēr esmu centies būt labs, īstenot to, ko viņa no manis gaidīja, palīdzēt un atbalstīt viņu. Agri sāku dzīvot viens, mācījos, strādāju. Tad satiku meiteni, kura bija brīnišķīgākais, kas ar mani noticis, kā man tobrīd šķita, un apprecējāmies.
Es biju gatavs viņu uz rokām nēsāt, nekad neesmu bijis babņiks un mūsu kopdzīves laikā arī pa kreisi neesmu gājis — kaut kas tāds man nebija ne prātā. Bet sieviņa laiku pa laikam mēdza man sarīkot greizsirdības scēnas — esot flirtējis ar kolēģi, pārāk uzstājīgi skatījies uz viņas draudzeni un tā tālāk. Kādu laiku tas manai pašapziņai glaimoja, jo likās nepārprotams apliecinājums, ka viņa mīl mani. Mīl, tātad uztraucas, baidās pazaudēt.
Vēlāk greizsirdības lēkmēm pievienojās arī zāģēšana par naudu. Mums neesot tāda māja, tāda mašīna, nepietiekot ārzemju ceļojumam. Viņa negrib arī bērnu, jo apgalvo, ka mēs to nevarot atļauties, ka viņa būšot piesieta mājas dzīvei, bez lata kabatā...
Tas ir pārspīlēti — protams, neesmu miljonārs, bet daru, ko varu. Tikai sāku jau nogurt no salīdzināšanas ar tādas un tādas paziņas vīru, kurš savai sievai dāvina kažokus un briljantu gredzenus... Loģiski, arī gultā ir jūtamas strīdu atskaņas. Brīžiem jūtos kā kaut kāda konkursa dalībnieks, kuram jāsacenšas par vis vis vis vis... titulu.»