Dodamies karagājienos, princis Anrī II ģērbās melnbaltā tērpā. Melnā un baltā — tās bija Diānas de Puatjē krāsas. Melnais un baltais — skumju un nevainības simbols.
Katrīna — seglos, viņas vīrs — Diānas gultā...
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Anrī II, Diāna de Puatjē un Katrīna Mediči
Pēc vīra nāves viņa bija devusi solījumu nēsāt tikai melnu un baltu apģērbu kā savu skumju zīmi. Tiesa gan, ļaunas mēles apgalvoja, ka par dziļām skumjām te neesot runas. Senešala atraitnei gluži vienkārši vislabāk piestāvot šīs krāsas. Lai tā būtu, — Anrī arī nēsāja šīs krāsas. Jādams karā uz Milānas hercogisti, viņš vēsi, kā ierasts, atvadījās no Katrīnas un aizsteidzās pie Diānas, lai parādītu savu melnbaltos toņos ieturēto tērpu un vēlreiz demonstrētu uzticību savām jūtām.
Drīz vien atgadījās vēl kaut kas — gāja bojā Anrī vecākais brālis, dofins Fransuā. Anrī kļuva par troņmantnieku. Toreiz viņam bija deviņpadsmit gadu, bet Diānai — četrdesmit. Tajos laikos četrdesmit gadu sievietei bija gandrīz vecumdienas. Bet galvenā senešala atraitnes skaistums nebija gājis mazumā! Par viņas skaistuma noslēpumu prātoja viss galms, taču Diāna savus noslēpumus neizpauda.
Katrīna vēl arvien dievināja Anrī. Tā kā viņa bija slīpēta, tad prata panākt, ka vīrs, lai arī nebūdams iemīlējies, tomēr bija labvēlīgi noskaņots pret labsirdīgo un saprātīgo sievu. Dofina turklāt bija izglītota: viņa prata grieķu un latīņu valodu, bija studējusi matemātiku; kopā ar vīru viņa jāja medībās, kur lielā labpatikā demonstrēja galminiekiem vienīgo, kas viņai bija skaists, — kājas.
Katrīna Mediči bija pirmā sieviete galmā, kas sēdās seglos kā amazone — pa vīriešu modei. Tā bija revolūcija sieviešu ieražās, un daudzas dāmas, kas nu jāja tāpat kā Katrīna, sāka valkāt agrāk neredzētu sieviešu tērpa piederumu — īsas bikses zem svārkiem.
Jauninājums, šķiet, īpaši nesaviļņoja dofinu: Diāna apģērba jautājumos bija konservatīva, tātad arī Anrī palika pie pārbaudītajām vērtībām.
Cik spēcīgu iespaidu uz jaunekli var atstāt sieviete, kas vecāka par viņu! Viņa izglīto jaunekli pēc sava prāta, ieaudzina viņā sev nepieciešamās rakstura īpašības, tieksmes. Vai arī tās, kas, viņasprāt, vīrietim nepieciešamas. Viņa veido no jaunekļa visu, ko sirds kāro! Vēlāk paklausīgais skolnieks pamet savu labo skolotāju, atstādams viņai tikai atmiņas...
Taču Anrī II nebija tāds.
Kamēr Katrīna Mediči demonstrēja savas kājas un izdomāja jaunus apģērbu modeļus, Anrī, kuram dofina tituls bija devis jaunu pašapziņu, neatlaidīgi turpināja aplidot skaisto četrdesmit gadus veco atraitni. Viņa vairs neuzsmaidīja augstprātīgi laipnu smaidu, atbildot uz prinča kaismīgo atzīšanos, bet gan uzklausīja aizvien uzmanīgāk, pamazām ļaudamās prinča neatlaidībai. Dofina uzticība bija apbrīnojama — viņš valkāja viņas krāsas, sauca viņu par savu sirdsdāmu un gandrīz vai ik dienas sūtīja viņai garas poēmas. Dzejnieka dotību (īstu dāvanu) viņam nebija, tomēr naktīs viņš kvernēja pie papīra lapas. Vai tad varēja nenovērtēt tādu dzeju, — to taču bija diktējusi mīlestība!
Tāda pastāvība aizkustināja Diānas dvēseli. Un beidzot korektā dāma, kas jau sešus gadus valkāja sēras un vienaldzīgi raudzījās uz vīriešiem, sāka izrādīt dofinam ne tikai maigas mātišķas jūtas. Viņa sāka koķetēt ar to! Un tas padarīja jaunekli gandrīz vai traku. Viņš nespēja vairs ne gulēt, ne dzert, ne ēst. Skumīgs un melanholisks, viņš nenovērsa no Diānas ne acu. Saprotams, klusībā viss galms par to uzjautrinājās, — apkārt daudz jaunu skaistuļu, bet jaunais Anrī izvēlējies sev dāmu tik cienījamos gados...
Taču Anrī par godu jāteic, ka viņam apkārtējo domas bija vienaldzīgas. Galvenais bija tas, ka viņš mīlēja! Bet kas un ko runā, tas viņu neinteresēja.
Diānas atturību var saprast: ne katra, kas bijusi karaļa-tēva mīļākā, ar vieglu sirdi lēks prinča-dēla gultā...