Pirms vairāk nekā 20 gadiem vitrāžiste Inita Kārkluvalka no Grīziņkalna un viņas mamma no Jūrmalas nolēma atkal dzīvot kopā.
Viena māja, trīs dāmas
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Māksliniece bija pielikusi punktu neveiksmīgai laulībai, bet mamma pēc Initas tēva nāves negribēja pensijas gadus vadīt vientulībā Jūrmalas mājā. Jauno dzīvi abas sāka 1987. gadā, iegādājoties Ulmaņlaikā celtu ēku pie Brīvdabas muzeja. Savaldzināja celtne ar pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem raksturīgo arhitektūru — atturīgo fasādi, lielajiem logiem un augstajiem griestiem. Arī verandai piekļautā augstā mūrētā terase un parādes ieeja mājas pretējā pusē, kuru rotāja apjumts lievenis ar tautiskiem kūlīšu formas balsta stabiem... Tas, ka iegādātais īpašums bija pagalam nolaists, nebiedēja ar māksliniecisku garu un darba tikumu apveltītās dāmas.
Izaicinājums
Dzīvot mājoklī, kuru atjauno un remontē, ir smags pārbaudījums. Vispirms bija jātiek vaļā no džungļiem dārzā un drazām mājā, ar kurām kurināja veco plīti un vienu no trim krāsnīm, kura vilka... Primārais uzdevums bija centrālapkures ierīkošana — krāsni ievietoja virtuvē speciāli izveidotā nišā. Tā tomēr nespēja neitralizēt kurtuves efektu, un vietu nācās mainīt.
Smagākajiem darbiem nebija grūti atrast darbaspēku — zildeguņi paši uzprasījās. Apkures katlu pārvietoja uz jaunizbūvēto pagrabu zem bijušās verandas. Turklāt pagrabu veidoja ietilpīgu, lai blakustelpās varētu glabāt kartupeļus un citus krājumus ziemai, jo tas bija laiks, kad viss, ieskaitot pārtiku, bija deficīts. Šādos apstākļos mājokļa izveidē noteicošais princips bija izmantot jebkurus materiālus, ko varēja dabūt, tostarp arī visur cirkulējošos un aktuālos koka paneļus, kas kalpoja virtuves sienu un griestu apdarei. Savu laiku nokalpojušo plīti nojauca, un deviņdesmito gadu sākumā virtuve ieguva mūsdienīgāku veidolu, ar kuru saimnieces vēl šodien ir apmierinātas. Veiksmīgs risinājums bija īpaši pasūtītais galds pie loga un plaukti, ko aizpilda senlietas, kas kalpojušas vecvecākiem.
Ģimenes relikvijas šajā mājā ir cieņā, un tagad tās novērtē arī Initas meita Felicita (Ituks). Viņa ieradās pasaulē 1993. gadā — visgrūtākajā laikā, kad mājā ritēja pārbūve, un māksla nevienam nebija vajadzīga... Pateicoties mammītei, Inita varēja sākt gan psiholoģijas studijas, gan strādāt, zinot, ka Ituks ir mīļu roku aprūpēts. Tas palīdzēja pārvarēt grūtības un spārnoja citu sapņu piepildīšanai.
Īstenojums
Bijušās verandas vietā virs jaunā pagraba tapusi plaša mākslinieces darbnīca. Lai kāpšana uz pagrabu būtu drošāka, trepju galā Inita novietoja baļķi, uz kura zaru stumbeņiem dekoratīvi karājas mākslinieces dzīves fragmenti ar studiju un izstāžu darbiem fonā. Pagrabā bijušā kartupeļu apcirkņa vietā nu ir ar apses dēļiem apdarināta pirtiņa. Īstenojies arī cits sens sapnis par dzīva uguns klātbūtni... Kamīns izveidots no trīs nojaukto krāšņu podiņiem, kurus papildina metālmākslinieka kalts režģis. Caurstaigājamā dzīvojamā — viesistaba ar zviļņiem iepretim kamīnam ir īsta mākslas galerija ar akadēmijas pasniedzēju un studiju biedru gleznām, akvareļiem un grafikām. Logus rotā Initas vitrāžas. Par to radīto gaismas un krāsu efektu, kā arī dekoratīvo un funkcionālo nozīmi varētu tapt atsevišķs stāsts. Šoreiz paliekam vien pie tā, ka vitrāžas Inita izmantojusi arī divu starpsienu izveidē, lai tusiņvietu vairāk izolētu no mammas istabas. Jaunizveidotais kabūzis mājas centrā ne vien atdala abas istabas, bet ir arī vitrāžota, izolēta sarunu telpa, jo te novietots stacionārais telefons.
Mūžīgais trumpis
Pensionārei un māksliniecei ar psiholoģes diplomu, kura strādā par vizuālās mākslas skolotāju Latvijas Amatniecības kameras skolā Bukultos, turklāt meita vēl krietni skolojama, līdzekļi ir ierobežoti. Tāpēc šīs ģimenes mājas galvenais šiks ir vecās lietas no pirmskara un padomju laikiem, kā arī allaž aktuālais trumpis — jaunrades gars. Padomju laika sekcijas sen transformētas plauktos, bet savas istabas mēbeles, ieskaitot omītes bufeti, Felicita pārstumda divreiz gadā. Inita priecājas, ka piecpadsmitgadīgā meita jau ir lietpratīga palīdze, par ko liecina kopīgi līmētās tapetes pusaudzes istabā. Krāsu varavīksne iznākusi no kādā noliktavā dabūtiem tapešu paraugiem metra garumā! Tapušo kolāžu papildina Ituka iemīļoto mūziķu un aktieru posteri... Viss ir mainīgs, un arī vecā māja pie Brīvdabas muzeja arvien ir pārveides procesā.