Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9820668t1h57a9.jpg)
Nav daudz gadījumu, kad pieaugušie kā interjera elementu izmantotu bērnu zīmējumus, ja vien tie nav pašu vai radu bērnu zīmēti. Interjera papildināšanai iegādājamies pieaugušo darbus vai dizaina elementus no ceļojumiem. Iespējams, šāda izvēle saistīta ar to, ka bērnu zīmējumus raksturo bērnišķīgas, nedaudz krecelīgas līnijas un simboli, kā arī spilgtas krāsas, kas ne vienmēr iekļaujas interjerā.
Pret bērnu zīmējumiem jāizturas smalkjūtīgi
Sociālās aprūpes centra «Ezerkrasti» psiholoģe Ilze Dreifelde-Gabruševa, kurai arī ir maza meitiņa, uz jautājumu, vai viņa sava mājokļa interjerā kaut kā īpaši izvietotu bērnu zīmējumus, atbildēja: «Vairāk «nē» nekā «jā».» Tiesa, viņa atzīst, ka pašas meitas darbiem ir īpaša vērtība — tie ir viņas zīmējumi, viņas pasaule.
Nopērkot gleznu salonā, izstāžu zālē vai veikalā, mēs neprasām atļauju māksliniekam, vai varam to izvietot savās mājās. Mēs to iegādājamies sev vai arī lai kādam uzdāvinātu. Bērns ir zīmējis sava prieka pēc, nevis lai pārdotu. Bērns ir zīmējis, lai kaut ko pateiktu. Psihologi iesaka ievērot smalkjūtību, izvietojot bērnu zīmējumus apskatei — pat arī tad, ja tos redz tikai ģimenes locekļi vai tuvākie radinieki. Vislabāk to darīt kopā ar bērnu. Bērna vēlmes ir jārespektē — viens ļauj ieskatīties savā zīmējumu pasaulē, cits — ne. Bērns var arī justies neērti, ja viņa zīmējumi tiek izstādīti apskatei. Ir cilvēki, kuriem patīk sevi demonstrēt, ir cilvēki, kam reizēm patīk noslēgties.
Ilze Dreifelde-Gabruševa stāsta: «Ja vecāki vēlas izvietot savu bērnu zīmējumus, kopumā tas vērtējams pozitīvi, jo bērns redz, ka viņu atzinīgi novērtē. Arī bērnu darbiem ir vajadzīgi skatītāji, un bērni vēlas savus darbus parādīt sev nozīmīgiem cilvēkiem. Viņi sajūt, ka ir svarīgi gan mammai, gan tētim.»
Viņa arī piebilst, ka savā praksē nekad nav redzējusi, ka pieaugušie speciāli iegādātos bērnu zīmējumus kā interjera elementus, toties ir novērojusi, ka paši bērni pie gultiņas izvieto ļoti personīgus zīmējumus, bet diplomus vai kādas citas godalgas noliek viesistabā.
Bērnu zīmējumi ne visur iederas
«Es atzīstu bērnišķīgus bērnu zīmējumus interjerā. Šie darbi ir mīļi, jo tie ir tava bērna zīmējumi. Arī vecāki savā istabā var izmantot bērnu zīmējumus — bērniem būs prieks, ka vecāki to ir novērtējuši. Tas iedrošina bērnu darboties,» uzskata Dina Vītuma, dizaina studijas «Studio» mākslinieciskā direktore. «Protams, raugoties no profesionāļa viedokļa, bērnu zīmējumi neiederas mājoklī, kur ir Meisenes porcelāns un ampīra stila mēbeles. Tur pat rāmis, piemeklēts dzīvokļa stilam, neko īpaši neatrisinās, jo bērna zīmējums nāk no pavisam citas pasaules nekā dārgie trauki un dārgās mēbeles. Tomēr pieļauju, ka nelielam, mīļam bērna darbiņam vieta atradīsies arī šeit.»
Kādi varētu būt risinājumi, ja tomēr lemjam mājokļa interjerā iekļaut bērnu zīmējumus?
Viens no variantiem ir atstāt brīvu sienu, kur piestiprināt vairākus tukšus rāmjus, lai bērns tajos zīmē, ko vien vēlas. Tas bērnā arī veidotu kārtības un vienotas sistēmas izjūtu. Kad viens zīmējums apnīk, to var aizkrāsot un zīmēt no jauna.
Dizainere Dina Vītuma iesaka: «Vislabākais bērnu zīmējumiem ir atvēlēt sienu vai sienas daļu, piemēram, korķa paneli pie sienas, kur zīmējumus piestiprināt. Bērnu zīmējumus var izmantot arī kā dekoratīvus lampu abažūrus (ievērojot drošības noteikumus), kā trauku un tējas krūžu paliktņus, uzlīmējot tos uz cietāka papīra, vai kā aplikācijas uz rakstāmgalda piederumiem.»
Viņa arī atzīst, ka nealkst pielikt pie sienas sveša, kaut arī slavena mākslinieka darbus. «Man vajag savējo darbus. Savā darba kabinetā pie sienas plānoju izvietot dēla zīmējumus. Dāvja zīmējumu ar baznīcu vienu gadu izmantoju arī savas firmas Ziemassvētku apsveikumam.»
,
Bērni, vēl nemācēdami rakstīt, izpaužas zīmējot. Zīmēšana uz sienas ir pats senākais mākslas veids. Senatnē tā bija informācijas nodošana. Zīmēšana ir raksturīga tikai cilvēkiem, jo dzīvnieku pasaulē nav tādas radības, kuri kaut ko radītu tikai sava prieka pēc. Ko darīt, ja bērns uz viņam atvēlētās, svaigi krāsotās sienas uzvelk melnas švīkas un to vienkārši saķēpā? Dizainere saka: lai paliek! Viņš tā gribēja, un tā ir viņa vieta, kur izpausties.
Kristīgās mākslas studijas vadītāja Iveta Gaile uzskata, ka ir atšķirība, ko bērni zīmēja pirms divdesmit gadiem un ko tagad. Arī tagad zīmē tās pašas lelles, princeses, mašīnas un saules, taču klāt nākuši tēli no filmām, ko redzam televizoros vai citos plašsaziņas līdzekļos. «Tagad dažādos veidos un variantos visur plaši tiek tiražētas miroņgalvas. Tas ir 21. gadsimts. Bērni sākuši zīmēt šausmoņus, ko redz televīzijā vai internetā, bet tas ir labi tāpēc, ka šādi viņi sevi attīra. Ar zīmējumiem viņi protestē, iebilst, viņi ir nobijušies, vēlas piesaistīt sev uzmanību,» saka Iveta Gaile.
Vecāki pārnāca no darba un pārsteigti ieraudzīja bērnu istabā uz sienas lielu uzrakstu «Remonts!». Kāda ļoti noraizējusies māmiņa pieteicās uz konsultāciju pie psihoterapeites ar jautājumu, kas notiek ar meitu, jo viņa uz istabas sienas uzzīmējusi milzīgu melnu zīmējumu. Mātes noteiktā diagnoze — depresija. Vēl kāda meitene uz sienas uzzīmējusi lielu, krāšņu taureni, bet kāda cita ilgu laiku nepieskārās flomāsteriem, jo tēvs viņu bija nopēris par to, ka meitene uz sienas bija uzzīmējusi lācīti ar puķi rokā.
Sociālās aprūpes centra «Ezerkrasti» psiholoģe Ilze Dreifelde-Gabruševa to skaidro šādi:
— Uzraksts «Remonts!» uz sienas bija pusaudžu vēlēšanās vecākiem nodot precīzu ziņu, ka bērni savā istabā vēlas remontu. Lielais melnais zīmējums uz sienas bija mammas melnie zābaki, ar kuriem viņa aizbrauca uz Īriju. Lācītis ar puķi rokās? Meitene gribēja, lai dzimšanas dienā viņai uzdāvina rotaļu lācīti. Bērnu zīmējumi ir universāli simboli. Piemēram, taurenis bērnu un pusaudžu psiholoģijā nozīmē meitenes pārtapšanu jaunā sievietē, bet tikpat labi tā var būt vienkārša spēlēšanās ar krāsām.