Latvija nenovērtē briesmas

— Kā jums radās doma veidot šādu pētījumu centru un ar ko tas šobrīd nodarbojas?

— Braukājot uz semināriem Krievijā, runājot ar ekspertiem, sapratām, ka ir daudz jautājumu, kas Latvijā netiek padziļināti pētīti. Un viens no tādiem ir Krievijas ārpolitikas humanitārais virziens. Tieši pie šīs tēmas šobrīd galvenokārt strādājam. Redzējām, ka Krievijai šajā jomā ir ļoti izvērstas aktivitātes. Kā definēts pēdējā Krievijas «Ārpolitikas apskatā», šis virziens izpaužas kā palīdzība tautiešiem ārvalstīs, cilvēktiesību aizstāvība, kultūras un izglītības sadarbība un konsulārie jautājumi. Taču tas ir tikai virspusējs raksturojums, kas prasītu plašāku analīzi. Turklāt Krievijas politikai nereti raksturīga «necaurspīdīga» darbība, tāpēc reizēm mēs par tās klātbūtni tikai nojaušam, taču neredzam. Tāpēc APPC mērķis ir to pētīt un pēc iespējas plašāk informēt par pētījumu rezultātiem. Centrā darbojas pētnieki, kas paši agrāk strādājuši Latvijas Ārlietu ministrijā.

Pirmais nozīmīgais pētījums tapa sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu un tā nosaukums ir «Ārvalstu ietekme uz etniskās integrācijas procesu Latvijā». Patiesībā šis darbs ir jāturpina, jo šoreiz mēs galvenokārt koncentrējāmies uz institucionālo izpēti — kas no Krievijas puses ir iesaistīts tautiešu atbalsta politikā, kādas idejas tiek īstenotas. Sadarbībā ar Ārlietu ministriju tapis vēl viens pētījums par Krievijas ārpolitikas oficiālajiem uzstādījumiem attiecībā pret Baltijas valstīm, Gruziju, Moldovu un Ukrainu divos virzienos — humanitārajā un enerģētiskajā diplomātijā. Šoreiz tas ir salīdzinoši šauri, jo mēs pētījām tikai oficiālos dokumentus, lai gan tie ne vienmēr parāda visu patieso ainu. Bieži dokumenti ir tikai piesegs reālajai darbībai, kā savulaik PSRS konstitūcija. Taču būtiskākās tendences Krievijas ārpolitiskajos dokumentos tomēr var saskatīt, tāpēc ar tiem bija vērts iepazīties.

— Jūs neesat vienīgā šāda veida iestāde, kas pēta ar ārpolitiku saistītus jautājumus. Ir Ata Lejiņa vadītais Ārpolitikas institūts, arī Kārlis Daukšts bija nodibinājis savu institūtu, kuram bija līdzīgi mērķi kā jums. Tomēr pārsteidzoši, ka ārlietu ministra veidotajā Ārpolitikas padomē iepriekšminētie kungi ir, bet jūsu gan nav.

—– Es domāju, mūsu laiks vēl pienāks. Mums sevi vēl ir jāpierāda. Sadarbība ar Ārlietu ministriju ir sākusi veidoties, un pašreizējā situācija mūs apmierina. Ja runā par institūtiem — ir tādi, kuriem piešķirts valsts statuss, un privātie. Pirmajiem ir diezgan stingri nosacījumi, kas jāizpilda, lai tiktu pie valsts finansējuma. Piemēram, jābūt pieciem zinātniekiem ar doktora grādu. Mums šobrīd ir divi vēstures doktori.

— Vai ir kāds valsts finansēts institūts, kas nodarbojas tieši ar ārpolitikas jautājumiem?

— Pie Latvijas Universitātes ir Sociālo un politisko pētījumu institūts, ko vada Nils Muižnieks. Šim institūtam ir vairāki labi pētījumi, piemēram, par Moldovu, Gruziju. Es īpaši neuztraucos par konkurenci, jo vēl ir ļoti daudz ko pētīt. Mēs tikai varam viens otru papildināt.

— Vai pētījumu raksturu reizēm neietekmē arī pētnieku politiskās simpātijas? Labi zināms, kādas tās ir Nilam Muižniekam un kādas — Atim Lejiņam...

— Tas, protams, ir uz pētnieku sirdsapziņas. Tāpat kā jebkurā profesijā, arī pētniekiem ir sava profesionālā ētika, un pētījums tomēr tiecas sniegt objektīvu, nevis politiski izkropļotu ainu. Protams, pilnībā no politiskajiem uzskatiem izvairīties nav iespējams.

— Pirms gada savā pētījumā jūs konstatējāt, ka Krievijai ir tieša ietekme uz integrāciju Latvijā. Vai kopš tā laika kaut kas ir mainījies? Vai nav nākusi klāt jauna informācija?

— Ir vairākas nianses, kuras mēs no jauna ievērojām, pētot Krievijas ārpolitikas dokumentus. Agrāk tādi termini kā «krievu pasaule», «maigā vara» tika lietoti pārsvarā ekspertu vidū, bet tagad tā jau ir oficiālās ārpolitikas sastāvdaļa. Iepriekš par to tika spriests teorētisku diskusiju līmenī, bet pašlaik tiek sperti arī praktiski soļi. Eksperti, kas strādāja pie šīm idejām, ir kāpuši uz augšu pa karjeras kāpnēm un darbojas ārlietu struktūrās. Bažas, kuras mēs izteicām savā pētījumā, apstiprinās.

Protams, ir arī jauni pavērsieni — līdzšinējais Krievijas prezidenta starpreģionālo un kultūras sakaru ar ārzemēm pārvaldes priekšnieks Modests Koļerovs vairs nav amatā. Viņš, kā zinām, reizēm diezgan nelabvēlīgi izteicies par Latviju. Jāgaida, kādi būs viņa pēcnācēja politiskie uzstādījumi.

— Jūs pieminējāt terminus «krievu pasaule» un «maigā vara». Ko tas nozīmē?

— Idejas par «krievu pasauli» radās jau 90. gadu sākumā, vēlāk tās kļuva detalizētākas. Autori, kas pamatoja šo ideju, ir, piemēram, Valērijs Tiškovs — viens no vadošajiem etnisko attiecību speciālistiem Krievijā, kurš darbojas pie Zinātņu akadēmijas, Tatjana Poloskova, kura agrāk darbojās fondā «Rossijaņi», bet tagad ir atbildīgā par tautiešu politiku Krievijas Ārlietu ministrijas pārziņā esošajā «Roszarubežcentr», Vitālijs Skriņņiks un citi. Viņi apraksta «krievu pasauli» kā kultūras un civilizācijas fenomenu, ko apvieno dažādi faktori. Vienkāršoti runājot, «krievu pasaule» ir tur, kur dzīvo cilvēki, kas lieto saziņā krievu valodu un orientējas uz Maskavu kā integrējošo centru. Pēdējos gados ir notikusi mērķtiecīga darbība, lai šo «krievu pasauli» konsolidētu. Tiek rīkoti regulāri tautiešu kongresi, citi pasākumi. No vienas puses, mērķis ir uzturēt un attīstīt krievu etnisko identitāti, kas nav nosodāma lieta, taču ir arī politiskie mērķi — cīņa par krievu valodas statusu un tamlīdzīgi. Tas ir pretrunā Latvijas valsts integrācijas politikai, un, ņemot vērā lielo krievvalodīgo skaitu te, var kļūt bīstami. Tāpat tiek doti mājieni, ka tautiešus ārvalstīs var izmantot Krievijas ārpolitisko mērķu realizācijai. Ja runājam par «maigo varu» — arī tas ir ārpolitikā plaši izplatīts paņēmiens. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs vienā no savām pēdējām runām saka, ka «maigo varu» var izmantot, lai ietekmētu valstu uzvedību. Pirms 2005. gada Krievija izgāja uz atklātu konfrontāciju — atbalstīja protestus pret Latvijas izglītības reformu, taču vēlāk šī pozīcija kļuva it kā pielaidīgāka, taču patiesībā slidenāka un viltīgāka. Vairāk tiek izmantoti tādi līdzekļi kā sadarbība izglītības un kultūras jomā, masu mediju ietekme. Man bija iespēja noklausīties vienu diskusiju Krievijas diplomātiskajā akadēmijā, kur šie jautājumi tika apspriesti, un tas bija viens no iemesliem, kas vēlāk pamudināja veidot politisko pētījumu centru. Diskusijas laikā tika atzīts, ka «stingrā vara» nestrādā, Latvijas sabiedrība mobilizējas pret protestiem, ir vajadzīga «maigā vara», kuras mērķi tomēr īpaši neatšķirtos. Man tas šķita satraucoši, jo tur faktiski tika kalti plāni, kā veicināt Latvijas krievu lojalitāti Maskavai. Var spriest, cik no runātā reāli tika izdarīts, taču Krievijas masu mediju ietekme bijusi liela. Rezultātā, piemēram, krievu jaunieši Latvijā saglabājuši padomju laiku izpratni par vēstures jautājumiem. Pēdējā laikā līdz ar robežlīguma parakstīšanu Latvijas kritizēšana Krievijas medijos gan ir samazinājusies, bet tas tikai pierāda, cik ļoti tie ir saistīti ar Kremļa politiskajām interesēm. Tagad «sliktie» ir igauņi.

,

— Jūs uzskatāt, ka Krievija pēc robežlīguma parakstīšanas ir atteikusies no savas līdzšinējās politikas?

— Manuprāt, Maskavas retorika tiek pielāgota praktiskām lietām. Ja, piemēram, «Gazprom» parādās kādas intereses Latvijā, tad tam var pielāgot arī ārpolitiku un televīzijas saturu.

— Kad ir runa par ārpolitiku, mums stāsta, ka jāklausās tikai oficiālais viedoklis, nevis tas, ko saka atsevišķi Krievijas deputāti vai eksperti. Bet tie bieži ir radikāli, šovinistiski paziņojumi, kuri kļūst arvien skaļāki, ietekmīgāki un lēnām sāk pārņemt Krieviju.

— Es tomēr domāju, ka Kremlis cenšas kontrolēt un izmantot savām interesēm to, ko runā, piemēram, Žirinovskis un Rogozins. Džinu ir viegli izlaist no pudeles, bet ne tik viegli dabūt atpakaļ. Krievu nacionālisma kārti izspēlēt ir bīstami pie tā milzīgā etnosu skaita, kāds ir šajā valstī. Tāpēc tiek meklētas citas idejas. Piemēram, mēģinājums izmantot pareizticību kā vienojošu faktoru, tā dēvēto antifašisma ideju, ko mēs labi varam vērot arī Latvijā, antiamerikānismu...

— Kā nesen stāstīja Mihails Gorbačovs — vairāk nekā 50 procenti Krievijas jaunatnes uzskatot, ka Staļins esot bijis labs tētuks. Ir arī autori, kas jau ļoti detalizēti apraksta, kā tiks atjaunota Krievijas impērija, kā tai pievienos Latviju, Lietuvu, Igauniju. Krievijā šīs «melnsimtnieciskās» idejas kļūst arvien populārākas, bet pie mums to izliekas nemanām.

— Nevar noliegt, ka šīs tendences Krievijā ir stipras. PSRS sabrukums un Krievijas lielvaras statusa zaudējums tiek uztverts ļoti emocionāli, pat personīgi, ja parunā ar cilvēkiem uz ielām. Es negribu vilkt tiešas paralēles, taču līdzīgs aizvainojums pēc Pirmā pasaules kara bija Vācijā, kad tur radās nacisms. Daudzi krievi diemžēl uzskata, ka valsts ir varena ne jau tad, ja tā ir ekonomiski attīstīta un tās pilsoņiem ir augsts labklājības līmenis, bet tad, ja ārzemēs no tās baidās.

— Par ko Krievija jūtas aizvainota? Kas tai ir atņemts? Vienkārši nācās atdot to, kas pēc Otrā pasaules kara tika salaupīts. Un cilvēki, kuri par to pārdzīvo, grib atgūt impēriju.

— Tomēr jāpiebilst, ka tas nav visu krievu noskaņojums, lai gan ļoti izplatīts.

— Jūs pētījumā esat konstatējuši Krievijas negatīvo ietekmi uz integrāciju Latvijā. Vai jums ir kādas idejas, kā šai ietekmei var pretoties?

— Pētījuma ietvaros mēs veicām ekspertu aptauju — ko tālāk darīt? Tie bija cilvēki gan no augstskolām, gan valsts iestādēm. Izskanēja dažas idejas, pie kurām ir jāturpina strādāt.

Labi, ka mums ir preses un vārda brīvība, taču ir arī brīži, kad tas var pavērsties pret valsti. Krievija lieto terminu «informatīvā drošība», tomēr Latvijā grūti iedomāties atbilstošus instrumentus, kā to varētu nodrošināt. Krievija labi zina, ka tās televīzijas kanāli Latvijā ir populāri un tos var izmantot politiskiem un ideoloģiskiem mērķiem. Bet Latvijā šīs briesmas, šķiet, nav īsti novērtētas. Mēs esam neapskaužamā situācijā.

— No kā jūs sagaidāt šo briesmu novērtējumu?

— No ārpolitikas definētājiem un realizētājiem, kā arī tiem, kas ir iesaistīti integrācijas procesos. Nav taču tā, ka visi krievi, kas te dzīvo, domā tikai par Kremli, tāpēc viņiem varētu piedāvāt atšķirīgu informāciju. Viena no idejām — veidot televīzijas kanālu krievu valodā.

— Tātad nevis jāstiprina latviešu valoda, bet jāpāriet uz krievu valodu? Vai tas ir pareizais signāls integrācijai?

— Tā ir tikai viena no idejām. Taču atdot iniciatīvu Krievijai ir bīstami. Integrāciju nevar palaist pašplūsmā, pat ja nav konkrētu recepšu, ko darīt, tad vismaz jāsāk nopietni domāt par šiem jautājumiem.