Dēvēta par pasaulē senāko profesiju, prostitūcija ir arī viena no drūmām leģendām visvairāk apvītajām nodarbēm, gan romantizēta, gan nosodīta.
Metiet akmeni — esmu prostitūta
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nejauša iepazīšanās
Vēl nesen Liene dzīvoja man pretējā mājā — tieši pāri pagalmam. Tā kā pārsvarā mūsu pagalma iedzīvotāji ir paveci cilvēki, jau labu laiku viņu biju ievērojusi, un tiekoties sasmaidījāmies. Pievilcīga, labi ģērbta, kopta sieviete. Nodomāju, droši vien veiksmīga menedžere vai juriste...
Kādu rītu tuvējā veikaliņā, stāvot rindā, sākām sarunāties. Tā mēs iepazināmies. Reizēm papļāpājām, nejauši satiekoties pie vārtiem, ar laiku mēdzām kopā iemalkot kafiju. Vienā tādā kafijošanā Liene man atklāja savu nodarbošanos. Godīgi sakot, sākumā domāju, ka viņa joko. Katrā ziņā mans priekšstats par pērkamām sievietēm bija pilnīgi citādāks!
Bērnus auklēt — garlaicīgi
«Man ir 20 gadu. Tu domāji, ka krietni vairāk, jā? Tā ir — mani parasti uzskata par vecāku, bet tas ir pat izdevīgi!
Neesmu rīdziniece, bet parasts lauku skuķis. Mamma grāmatvede vietējā firmiņā, tētis arī ierēdnītis, un man ir vēl divi jaunāki brāļi. Vecāki ļoti gribēja, lai es studēju. Bet tā gadījās, ka netiku budžetā, taču, ko samaksāt par mācībām, tobrīd nebija. Kredītu nevarēju dabūt, jo vecākiem jau šādi tādi kredīti ir. Man bija bail braukt mājās un stāstīt, ka esmu šitā izgāzusies.
Kādu laiku dzīvoju pie draudzenes un meklēju darbu. Zināju, ka savos pāķos neatgriezīšos, nu, ko es tur darītu? Draudzene piedāvāja braukt uz Vāciju, esot ģimene, kas meklē auklīti saviem trim bērniem. Man tas likās baigais piedzīvojums — tālāk par Lietuvu un Igauniju vēl nekad nebiju bijusi. Vecākiem pateicu tikai tad, kad man lidmašīnas biļete bija jau kabatā. Viņi pārlaimīgi nebija, bet arī neiebilda. Loģiski — viena mute mazāk jābaro.
Bet tas, kas mani sagaidīja Vācijā, nudien nebija nekāda izprieca! Nē, ģimene jau nebija tā sliktākā, ja salīdzina ar latviešu vidusmēra ģimenēm, arī apstākļi man tur bija tā nekas — atsevišķa istaba un vannas istaba, un atsevišķa izeja uz terasi. Ēdu pie viena galda ar saviem darba devējiem, pēcpusdienas bija brīvas...
Tikai — nebija jau ko darīt. Bezjēdzīgi lūrēt televizorā? Pastaigāties pa parciņiem? Ķemmēt veikalus? Sākumā, jā, bet pēc mēneša man kļuva garlaicīgi un vientuļi, sāka kaitināt viņu paradumi un principi. Tieši Vācijā sāku pīpēt.
Pamazām radās strīdi ar ģimeni, kurā dzīvoju. Viņu bērneļi ir tik izlaisti, tik nekārtīgi, tik haotiski! Man krita uz nerviem viņu nemitīgā trokšņošana, muļķīgie jociņi. Redzēju, kādām acīm uz mani skatās ģimenes galva — nepārprotami viņam siekala tecēja līdz grīdai. Es izjutu pat tādu kā ļaunu prieku namamātes priekšā, ka viņas vīrs uz mani lūkojas ar gandrīz atklātu iekāri. Nebija jau viņa nekāda smukā — liekais svars, nemitīgi mugurā bezformīgs T krekls un plati džinsi. Ja es būtu vīrietis, negribētu gulties tādai blakus.
Internetā nejauši sapazinos ar meiteni no Latvijas, kura arī dzīvoja tai pašā pilsētā. Satikāmies, gājām kopā uz krodziņiem un izsūdzēju viņai savu bēdu. Viņa solījās iepazīstināt mani ar cilvēku, kuram esot interesantāks darba piedāvājums.
Ar Marku satikos diskotēkā — pievilcīgs, gan vairs ne jauns vīrietis, pieklājīgs, stilīgi ģērbies — uz mani viņš atstāja labu iespaidu. Pēc pāris kopīgi iemalkotiem kokteiļiem Marks bija atklāts — darbs esot saistīts ar seksuālo pakalpojumu sniegšanu. Man neesot jāsatraucas — viss notiekot legāli. Varbūt esmu dulla, bet man tobrīd viss bija līdz kliņķim apnicis, un es piekritu.
Pēc dažām dienām savācu savas mantiņas, atvadījos no siekalainā papucīša un sāku jaunu dzīvi,» stāsta Liene un iesmejas. Nodomāju, ka smiekli izklausās tādi... pārāk skaļi.