Prostitūtas stāsti

FOTO: Reinis Oliņš/Erots

Prostitūcija ir arī viena no leģendām apvītākajām nodarbēm, gan romantizēta, gan nosodīta. Atklāti par savu darbu un klientiem stāsta Liene.

Gan šoferim, gan pasniedzējam

«Tā runā, ka stulbākais, kas varot notikt, esot iemīlēšanās kādā klientā. Man gan tas nedraud. Vairums ir jauki cilvēki, bet mani tādas jūtas nesaista, kaut viņi pie manis nāk pastāvīgi.

Viens no maniem pirmajiem klientiem Latvijā ir taksometra šoferis. Kādu nakti atgriezos no kluba un viņš man nepārprotami uzmācās. Domāju, atšūšu šo — nosaucu savu cenu. Man par brīnumu, viņš uzreiz piekrita. Tā nu viņš ar savu taksīti atripina reizi nedēļā — divās. Jauns vīrietis, nedaudz pāri trīsdesmit.

Viņš uzskata, ka meitenei par seksu maksāt esot izdevīgāk un godīgāk, nekā uzturēt kaut kādu mīļāko. Un sekss esot kvalitatīvāks. Vīriešiem nevajag tādas, kuras grib apprecēties. Gribas vienkāršas attiecības, kur nav jāplāno nākotne, jāuztraucas par to, kā vīrietis izskatās sievietes acīs, jāuztraucas par izdabāšanu viņas vēlmēm. Nav jāizklaidējas kopā ar viņas draudzenēm un jāiepazīstas ar vecākiem. Nav regulāri jāzvana un jātiekas — to var darīt tik bieži vai reti, cik gribas, un nebūs jautājumu vai apvainošanās... Bet sievietes... Katra grib apprecēties, grib māju, bērnu, suni, kažoku. Taču vīrietim reizēm ir vajadzīgs vienkārši sekss.

Mani klienti pārsvarā ir vecumā ap četrdesmit. Precējušies. Labi situēti. Es nezinu, vai būtu gatava pieņemt vīrieti, ja zinātu, ka viņš pie manis atnācis, salasot pēdējo naudu. Nedomāju par to, kādas varētu būt viņu sievas.

Iespējams, kaut kādas puritāniskas cacas, kaut gan, ja tik tālu iznāk aizrunāties, vīrieši par savām dzīvesbiedrēm izsakās ļoti labi. Man bija klients, kurš pat vēlējās mani ņemt līdzi kā pavadoni uz saviesīgiem pasākumiem, jo viņa sieva negribot iet. Es atteicos, domāju, ka nemācēšu uzvesties pasākumā, kur blakus šķīvim stāv kādas piecas dakšiņas.

Viens no retajiem klientiem, ko esmu apmeklējusi pie viņa mājās, ir pasniedzējs universitātē. Protams, laimīgi precējies, gudrs, sportisks vīrietis... Lai sieva nelauzītu galvu par vīra gaitām, viņš ir iegādājies mazu dzīvoklīti, par kuru laulātai draudzenei nav ne jausmas. Tā ir viņa mīlas rotaļu ligzdiņa — ar bāriņu dzērieniem, lielu mīkstu gultu un visu pārējo.

Šis klients mīl izteikti kaislīgas rotaļas — guļamistabas skapītī viņam krājumi ar lateksa kostīmiņiem, vibratoriem, lubrikantiem, roku dzelžiem un dažādiem citiem atraktīviem aksesuāriem. Reizēm mēs jau tiekamies kā seni draugi, kas pie glāzes laba viskija pārrunā dienas gaitas.

Kam viņam tas vajadzīgs? Laikam sieva negrib tērpties tajos lateksos!» Liene smejas.

Meli tomēr traucē

«Esmu nogurusi no melošanas. Pat skolas laika draudzenēm nesaku, ar ko nodarbojos. Varbūt viņas domā, ka man ir ārzemēs bagāts līgavainis, kurš sūta naudu. Vecākiem teicu, ka strādāju tirdzniecības jomā, saistībā ar tiešo pārdošanu. Mamma uzreiz iedomājās, ka tas ir kaut kas līdzīgi kā Avon un Oriflame, un es viņai arī ļauju tā domāt. Vecākus pa šo laiku esmu apciemojusi vien pāris reižu.

Teikšu godīgi — es uzskatu, ka darbs, ko daru, nav nekas nosodāms, tas ir tāds pats darbs kā jebkurš cits. Es taču nezogu, nekrāpjos, nevienu neaplaupu. Bet man ir kauns melot, jo negribu, ka mani mēra pēc liekulīgajiem stereotipiem par to, kas ir sabiedrībā pieņemts, un to, kas nav. Zinu, ka maniem vecākiem būtu traģēdija, ja nāktu gaismā mana nodarbošanās. Visticamāk, ka viņi tam pat nespētu noticēt.

Neskaitāmi pāri dzīvo laulības dzīvi un liekas gultā ar nemīlamu dzīvesbiedru, ar kuru ir kopā tikai naudas vai pienākuma dēļ. Vai tas nav tikai sekss? Korupcija? Liekulība? Vai tā nav prostitūcija? Un varbūt pat vēl ļaunāk, jo šie cilvēki viens otram melo, tēlo kaut kādas lomas?!

Vienai attālai paziņai palīdzēju iekārtoties darbā prieka mājā Vācijā, kur pati reiz strādāju. Nezinu, varbūt tur vēl atgriezīšos, jo Vācijā var nopelnīt vairāk. Neesmu galīgi dumja, saprotu, ka šādi dzīvot nevar mūžīgi. Domāju studēt — tagad nauda, ko samaksāt par mācībām, man ir.

Par attiecībām gan negribas neko plānot. Vīriešu uzmanības man netrūkst. Protu sevi parādīt, protu iepatikties. Es gribētu apprecēties, kad būšu savu dzīvi sakārtojusi, taču tas man nav galvenais mērķis. Katrā ziņā pret vīriešiem man ir augstas prasības, un cilvēkam, kurš gribēs būt ar mani kopā, būs jābūt ideālam.

Tādam, kuram es varētu izstāstīt par savu pagātni, viņš mani saprastu un nenosodītu. Un spētu mīlēt tādu, kāda es esmu,» Liene kļūst domīga. Kādu brīdi mēs klusējot malkojam kafiju, bet iezvanās Lienes telefons — viens no diviem, jo vienu numuru viņa lieto sarunām ar klientiem, otru — draugiem un ģimeni.

P.S.

Neapšaubāmi, mēs katrs spēlējam dažādas lomas, taču kaut kur aiz daudzajām maskām ir viena patiesa būtība. Es neticu, ka cilvēka ķermeņa daļām iespējams darboties autonomi, nesaistīti ar prātu un dvēseli. Jo viss, ko mēs piedzīvojam, atstāj pēdas. Daži zinātnieki pat uzskata, ka arī katrs seksa partneris atstāj savu informāciju mūsu ģenētiskajā kodā...

Kāda tā var būt grāmskrejošās attiecībās bez savstarpējas uzticēšanās, cieņas un mīlestības? Vai nocietinot savu dvēseli pret paviršām emocijām, cilvēks nenocietinās arī pret mīlestību? Vai nezaudē spēju just pa īstam? Šie jautājumi paliek Lienei neuzdoti, jo es paredzu, kāda pašlaik būtu viņas atbilde.

Neskaitāmi pāri liekas gultā ar nemīlamu dzīvesbiedru, ar kuru ir kopā tikai naudas vai pienākuma dēļ. Vai tā nav prostitūcija? Varbūt pat vēl ļaunāk, jo šie cilvēki viens otram melo, tēlo kaut kādas lomas?! 

Uz augšu