Janu Key «Zvaigžņu lietū» esam atklājuši it kā no jauna. Pati dziedātāja atteic: «Tepat vien biju, tikai nav jēgas sacensties ar vietējiem minikaraļiem.» Viņai savs ceļš un arī savi intīmie noslēpumi.
Jana <i>Key</i>: «Mīlu neiekaro, tā atnāk pati!»
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
— Kā jūtaties šajā spēlē?
—Tā ir televīzijas spēle, kurā es piedalos, neizvirzot sev kādus konkrētus mērķus.
Nav noslēpums, ka tādos šovos kā «Zvaigžņu lietus» ir daudz dažādu dīvainību un tie ne vienmēr sasniedz analogu līmeni Eiropā, tomēr es ticu šīs izklaides perspektīvai, un šobrīd man ir interesanti piedalīties šādā pasākumā, turklāt man ir dziedātājas profesija, dziedāt — tas ir mans darbs un mana dzīve.
Un galu galā mani uzpirka organizatoru lielās ambīcijas — uztaisīt spēcīgu šovu, kurš būtu pats labākais. Es izbaudu savu līdzdalību un mēģinu iemiesot savas radošās emocijas, bet pārsteigumus lai sagādā organizatori un skatītājs. Domāju, ka galvenais pārsteigums būs pats galarezultāts, kas saistīts ar balsošanu, jo tas ir interaktīvs šovs, kurā piedalās skatītāji.
— Kā jūs izjūtat šova partneri Intaru?
— Intars ir kreatīvs un elastīgs partneris, kuram piemīt ļoti daudz talantu — viens no tiem ir prasme dziedāt, un esmu tiešām priecīga par mūsu iepazīšanos. Ir tādi cilvēki, kurus tu pazīsti gadiem ilgi, bet pēc tam izrādās, ka patiesībā tu viņus nemaz nepazini. Un ir tādi cilvēki, kurus tu zini tikai pāris stundu, bet tev rodas sajūta, ka esat pazīstami visu mūžu, un Intars pieder tieši šiem cilvēkiem. Par šo īso laika brīdi, kurā esam pazīstami, varu pateikt tikai to, ka mums ar Intaru ir ļoti līdzīgs pasaules redzējums. Neapšaubāms viņa pluss ir saskarsmes vieglums, humora izjūta un dabisks artistiskums.
— Par prombūtni...
— Iespējams, kādam tiešām ir svarīgi izplatīt informāciju un izlikties, ka biju pazudusi... Iespējams, tās ir sekas tam, ka es reti parādos tā saucamajos svarīgajos koncertos, bet, ticiet man, tas ir diezgan garlaicīgi, turklāt pati redzu, ka tur neiederas mans uzstāšanās formāts un mūzika... Tas pats attiecas uz radiostacijām, kur, kā zināms, mums sēž «minikaraļi», kas ir neobjektīvi attiecībā uz materiāla izvēli un nicinoši izturas pret neatkarīgiem māksliniekiem, kuri paši neskrien un nelūdz palaist viņu mūziku ēterā. Drīzāk es Latvijā nebiju manāma visādās preses publikācijās... Cenšos vadīties pēc principa, ka «skan tikai tas, kam iekšā ir tukšums». Mani vairs neinteresē parādīšanās plašsaziņas līdzekļos, kas saistīta ar to, ka esmu nopirkusi jaunas bikses, aizrijusies ar sviestmaizi, paklupusi smalkā pieņemšanā vai it kā esmu izdarījusi plastisko operāciju... Bet uz skatuves es esmu, no tās neesmu aizgājusi un pagaidām to neplānoju.
Kas attiecas uz koncertdarbību, tad tā notiek, es braucu arī ārpus Latvijas, bet skaļi stāstīt, ka man norit turneja pa Latviju, kurā būs ne vairāk kā desmit koncertu, šķiet uzbāzīgi un negodīgi. Latvija vispār ir pārāk maza vārdam «turneja». Dīvaini, ka mana piedalīšanās televīzijas spēlē tiek dēvēta par atgriešanos...
Sāksim ar to, ka es savu darbību neesmu pārtraukusi ne uz vienu dienu — tāpēc nav saprotams, no kurienes man vispār jāatgriežas! Man ir sava studija, neatkarīga kompānija, es daudz strādāju ar saviem jaunajiem izpildītājiem. Viens no viņiem, starp citu, arī piedalījās šovā — tas ir Markuss Riva. Prioritāte ir arī mana jaunrade un sadarbība ar Rietumu kompānijām un producentiem, un šajā sfērā esmu ļoti apmierināta un guvusi reālus rezultātus. Man ir vairāk nekā desmit izdevumu populāros Eiropas «leiblos» un ļoti sekmīga sadarbība ar interesantiem mūziķiem un dīdžejiem, vairāk gan progresīvās mūzikas jomā.
— Kas ir mainījies Latvijas šovbiznesā?
— Varbūt nav vērts runāt par redzamo degradāciju, bet jāpiemin, ka uz skatuves neparādās kreatīvi, cienījami mākslinieki, kuru mākslai būtu sava koncepcija un repertuārs. Arvien pamanāmāki kļūst tā saucamie karaokes izpildītāji, kuru repertuārs vispār nesatur oriģinālas AUTORU dziesmas. Mēs kļūstam par demoierakstu valsti, kur goda lieta ir Rietumu sabiedrības autoru «bankas» dziesmu izpildīšana un kur, ierakstot dziesmu, pēc būtības autors uztaisa tikai vēl vienu, uzlabotu demoierakstu, ieguldot tajā naudu, lai pēc tam ārzemju autoram būtu ciešams materiāls un viņš iegūtu autoratlīdzību.
Manā skatījumā Latvijā šobrīd ir labi jaunie izpildītāji, bet nav kreatīvu autoru, komponistu un mākslinieku vienā personā, kuri varētu ienest jaunu, svaigu vēsmu vietējā «šovbiznesā» un paralēli būtu pieprasīti arī aiz savas valsts robežām. Lielākajā daļā jauno izpildītāju es redzu tikai mērķtiecīgu vēlmi patikt publikai un būt krutiem, bet diemžēl radošā oriģinālā background viņiem nav.
— Kāds ir jūsu noslēpums, lai izskatītos labi?
— Noslēpumi jau tāpēc ir noslēpumi, ka tie netiek atklāti. Varu tikai pateikt, ka nekādas īpašās procedūras es neapmeklēju. Cenšos pēc iespējas vairāk nodarboties ar šeipingu. Ar prieku dažreiz apmeklēju salonu «Skaistuma vēstniecība», kurā ir absolūti viss, kas man nepieciešams. Un visbeidzot — jebkura cilvēka labas formas noslēpums ir labs noskaņojums. Mani iedvesmo domubiedru esamība, rezultāta perspektīva un mīlestība.
— Kādas īpašības cilvēkos vērtējat visaugstāk?
— Šovā un arī dzīvē īpaši vērtīgas ir tādas īpašības kā uzticība, draudzīgums, godīgums, prasme turēt doto vārdu un neskaust cita veiksmi. Tieši ar tādiem cilvēkiem esmu gatava turēties kopā visu mūžu, nekad viņus neaizmirst un atbildēt viņiem ar pretmīlestību.
— Vai puišiem uz tavu sirdi vēl ir cerība?
— Jauniem cilvēkiem, kuri vēlas iekarot kāda sirdi, es gribu ieteikt: nekad neuzskatiet, ka būt audzinātam, kautrīgam un pieticīgam ir trūkums... Cilvēks, kas dižojas ar savu veiksmi, nekad neizvēlēsies dziļu, interesantu personību sev kā dzīves pavadoni. Bet meklēt un iekarot savu mīlestību nevajag — tā atnāks pati.