Aizvadītās nedēļas beigās diezgan plašu interneta portālu lasītāju atsaucību ieguva Ordeņu kapitula izplatītā informācija par jaunu Triju Zvaigžņu ordeņa ieguvēju pulciņu. Turklāt «atsaucību» — tas būtu teikts nedaudz diplomātiski, jo lielā puse komentētāju lielā vienprātībā sunīja kārtējā īpatnā apordeņoto saraksta daļu, īpaši pievēršoties izdevniecības «Santa» vadītājai Santai Ančai.
Tiešām, būtu interesanti no kapitula noskaidrot, kuram tieši kritērijam no kapitula priekšgājējas — Triju Zvaigžņu ordeņa domes — 1995. gada aprīli minētajiem kritērijiem minētā Ančas kundze atbildusi visvairāk: vai tie būtu «īpaši nopelni tautas atmodas un neatkarības atgūšanas laikā» un «valsts atjaunošanā un nostiprināšanā» vai «atsevišķa spilgta cilvēciska rīcība», bet varbūt gluži vienkārši «upurēšanās citu labā»?
Tāpat būtu interesanti noskaidrot arī to, pēc kādiem stingriem un skaidriem kritērijiem šai te Ančas kundzei piešķirta Triju Zvaigžņu ordeņa ceturtā šķira, bet pieciem «plānprātīgajiem» (ja raugāmies no šodienas pragmatiskā viedokļa) Bauskas miličiem, kuri, nedomājot par ģimenēm un personisko ādu, 1991. gada janvārī devās uz Rīgu aizsargāt savu valsti, — piektā, zemākā šķira.
Par šīm un citām netaisnībām, protams, var sašust uz nebēdu. Var tais pašos portālos sastādīt sarakstus ar Latvijas valstij — un nevis savai kabatai — vairāk nekā desmit Ančas darījušiem cilvēkiem, kuri nekādus ordeņus nav redzējuši un, pēc visa spriežot, arī neredzēs.
Var arī aizrautīgi jautāt, kādus tieši varoņdarbus un kurā tieši frontē — profesionālajā, laulības vai kādā citā — pērn izrādījās paveicis Imants Freibergs, neilgi pirms Vairas Vīķes-Freibergas prezidentes pilnvaru beigām tiekot pie pirmās (!) šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa. Un tā tālāk, un tā tālāk.
Visiem sašutušajiem jautātājiem pēc būtības var atbildēt tikai vienu — jūs ko, mīļie cilvēki, tikai vakar pamodušies? Šajā valstī tas viss tā vienkārši ir ierīkots: ja ir jomas, kurās sabiedrībai kaut jel kas ir sakāms un kaut jel kas ir, kā tagad moderni teikt, «caurspīdīgs», tad apordeņošanas sfēra pie tām noteikti nepieder. Šeit viss, atvainojiet, smird sirsnīgi un jau no laika gala.
Atļaušos atgādināt tikai pāris brēcošākos faktus, kuri daudz pamatīgāk aprakstīti «Mūsu vēstures» pirmajā sējumā. Jau gada laikā pēc Triju Zvaigžņu ordeņa atjaunošanas tā piešķīrēja — ordeņa dome — pierādīja, ka noteiktu aprindu latvietim pašam sava ancuciņa atloks noteikti tas tuvākais: ordeņi tika piešķirti veseliem trim kristālskaidriem un nesavtīgiem... pašas domes pārstāvjiem — Andai Līcei, Jānim Stradiņam un Sandrai Kalnietei. Protams, jūs uzminējāt — neviens no viņiem par interešu konfliktu vai vienkārši nepiedienīgu rīcību pat neiepīkstējās.
Un viss, kas noticis pēc tam... Ordenis — apmaiņas prece zviedru kambarsulaiņiem, lai pie savas cackas tiktu Valdis Birkavs un Co. Ordenis — gan savu dienesta dzīvokli par iespaidīgu valsts naudu izremontējušajam Nacionālo bruņoto spēku komandiera pienākumu pildītājam Jurim Eihmanim, gan aizdomās par «valstisku kontrabandu» turētajam Valsts prezidenta un Saeimas drošības dienesta vadītājam Jurim Vectirānam, gan jau pavisam mistiskām personām, kuras publiski tika vainotas pat izvarošanās. Tad ko te brīnīties un sašust par ordeni kārtīgajai latvju biznesmenei Ančai — sak, ja jau ļoti gribas, tad ko nu tur...
Protams, jauki būtu uzzināt par kritērijiem, konkrētajiem ierosinātājiem (piemēram, vai kādreiz sadūšosies sabiedrības priekšā nostāties cilvēks, kurš ierosināja augstākā valstiskā apbalvojuma augstāko šķiru degradēt, to piešķirot prezidentes vīram) un konkrētajiem lēmējiem. Taču tāpat kā Triju Zvaigžņu ordeņa dome arī Ordeņu kapituls darbojas pēc kolektīvi bezatbildīgas melnās kastes principa, sabiedrībai jau gadiem ilgi atcērtot — kā gribam, tā darām, ko gribam, to lemjam, un nevienam mums nav jāatskaitās.
Līdz ar to, piemēram, jautājumā par to, kāpēc Bauskas miliči ir pelnījuši tikai piekto ordeņa pakāpi (turklāt neskaitāmus gadus pēc paveiktā un sabiedrības spiediena dēļ), bet biznesmenes Ančas veikumi un varoņdarbi ir par pakāpi augstāki vērtējami, atbilde ir skaidra — tāds ir LNB direktora Andra Vilka, «LMT» prezidenta Jura Bindes, viceadmirāļa Gaida Zeibota, Latvijas Institūta direktora Ojāra Kalniņa, vēstnieka Arta Bērtuļa, sabiedriskā darbinieka Toma Baumaņa un profesores Daces Gardovskas kolektīvi bezatbildīgais viedoklis un lēmums.
Tiesa, arī šeit ir jautājums — kā tas var būt, ka šādi vismaz individuāli pietiekami gaiši un sabiedrībā respektēti ļaudis, pat zinot, ka personiski atbildēt par šādām nejēdzībām nenāksies, acīmredzami ir gatavi bez īpašas domāšanas un aizdomāšanās apordeņot tos, kam tas «pienākas»?
Atbilde jau atkal ir acīmredzama — visi šie ir ļaudis, kas tādā vai citādā veidā ir pietiekami dziļi ieļepināti vai ieļepinājušies pastāvošajā «tā pienākas» sistēmā, viņi visi ir «savējie», visiem viņiem kaklā jau ir uzkarināts tāds vai citāds ordenītis, kaut sirdī varbūt ir bijušas šaubas par tā piešķiršanas pamatotību, — un kā tu tādā situācijā iebildīsi pret pirmo šķiru prezidentes dzīvesbiedram vai ceturto šķiru biznesmenei Ančai? Savukārt bijušie Bauskas miliči — nu, ko nu tie, nav jau nekādi savējie, lai priecājas par to, kas atlec no kungu galda. Un jāatskaitās par lēmumu jau tāpat nevienam nebūs...
Lai gan — kāpēc nu tik skumji? Galu galā viss šis Anču, Freibergu un Co. apordeņošanas farss drīzāk jāuztver kā līksms un jautrs pasākums, kam nav nekā kopēja ne ar tautu, ne ar valsti, ne ar sabiedrību. Kā pirms dažiem gadiem rakstīja joku grāmatas «Latvijas visjaunāko laiku vēstures īsais kurss» autori, «tā kā juridiski nebija iespējams Ulmanim par varonību piešķirt Trīszvaigžņu ordeni, Ulmanim nācās to piešķirt sev pašam. Ordeņu piešķiršana Ulmanim tā iepatikās, ka viņš sev piešķīra arī Sešzvaigžņu ordeni, Melnā ziloņa ordeni, Bikšulenču ordeni, Zeķturu Zelta krustu, Atklātā Baltkrievijas čempiona sudraba medaļu trīssoļlēkšanā, Gonkūru prēmiju un Stenlija kausu»...