Lato Lapsa: Tikai kārtējā Zatlera «pļecka»? Nu nē!

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: AFI

Valdis Zatlers vakar kārtējo reizi neizmantoja iespēju paklusēt, un nu mēs visi zinām, ka Latvijas valsts galvas izpratnē jautājums par to, kā vērtējams Latvijas (!) nacionālās (!!) valsts (!!!) vienības galvenā trenera uzstājīgais publiski izteiktais «lūgums» runāt ar viņu valodā, ko šis cienījamais Vācijas pilsonis saprot (ar to, protams, nedomājot valsts valodu), ir tikai tāda «kārtējā matu skaldīšana».

Šo atzinumu, protams, varētu vienkārši norakstīt uz Zatlera kunga jau ierasto nespēju ar saviem izteikumiem nepārkāpt no vienas virtuālas govs pļeckas nākamajā.

Mums taču ir prezidents, kas nekad neesot «centies atcerēties, kas bijis mans pacients un kādā veidā šī pateicība izpaudusies». Prezidents, kurš uzskata, ka «uz konkrētiem jautājumiem var būt arī nekonkrētas atbildes». Prezidents, kurš «neko nezina ne par drošību, ne arī par oligarhiem». Prezidents, kuram šķiet, ka mums jālepojas ar cilvēkiem, kuri izšķiež valsts naudu un tad, kad ir pieķerti, vienkārši atstāj amatu. Prezidents, kuram par Kastro režīmu Kubā un Lukašenko iekārtu Baltkrievijā ir sakāms tikai tas, ka «galvenais, lai tauta justos laimīga».

Arī prezidents, kura izpratnē vienīgie, kas var atrisināt Tibetas jautājumu, «ir pati Ķīna un pati Tibeta». Prezidents, kuram «mūsu tauta iet mazumā, un tas ir ļoti bēdīgs fakts. Pirmās pozitīvās pārmaiņas ir: sāk dzimt vairāk latviešu». Prezidents, kurš savulaik, kad bija jāizsakās parakstu vākšanu Saeimas atlaišanas likumgrozījumiem, radio studijā žēli stomījās, bet vakar, izrādās, jau bija nonācis pie negrozāmas un stingras pārliecības, ka ir, ir, ir jādod tautai tiesības iniciēt Saeimas atlaišanu. Un tā tālāk, un tā joprojām.

Ar vārdu sakot, varētu kārtējo jautro izteikumu vienkārši pieskaitīt pie žirafu mājā vai behemotu dīķī politiski ieņemtas, aukliņas pazaudējušas marionetes runas pērļu kolekcijas – un godīgi aizmirst, varbūt vien pie sevis nodomājot: nuja, valodas jautājums – matu skaldīšana, pateicības – arī matu skaldīšana... Sak’, ja nu Zatlera kungs vēlas ieiet Latvijas vēsturē kā divkosīgs un gļēvs glumeklis, tā ir viņa paša darīšana...

Bet nē – tā nav vis tikai viņa paša darīšana. Protams, mūsu tik briljantajā un daudzu slavētajā Satversmē (53. pants) cita starpā melniem burtiem ir ierakstīts, ka «Valsts Prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes», - tā sacīt, lai tik runā, kas uz mēles. Tomēr šis cilvēks, kurš taču arī svinīgi zvērējis, ka «viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam», lai kāds nebūtu, ir un vēl labu laiku būs Latvijas valsts galva. Ja viņam pašam autoritātes nav, tad tāda ir viņa ieņemtajam amatam. Un tas nevar neradīt sekas.

Tas, ko ar savu «matu skaldīšanas» atzinumu faktiski izdarījis Valdis Zatlers, ir – valsts augstākā amatpersona publiski paziņojusi, ka attiecībā uz likuma normām Latvijā pastāv «izņēmuma» situācijas, kad prātīgākais ir «neskaldīt matus», bet vienkārši uz brīdi pievērt acis.

Parasti tie, protams, ir kukuļi, bet reizēm pārvēršas par pateicībām. Parasti, protams, amatpersonai savā deklarācijā ir godīgi jāuzrāda visi saņemtie ienākumi, bet reizēm «ienākumus no pateicībām neesmu skaitījis». Parasti, protams, uz Vācijas pilsoni – hokeja speciālistu (kas vienreiz Latvijas pilsonībai jau uzspļāva) attiecas valdības pieņemtie un gana detalizētie «Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību ārzemniekiem, kas ir tiesīgi pieprasīt pastāvīgās uzturēšanās atļauju», bet reizēm to attiecināšana pārvēršas par «matu skaldīšanu».

Un te nu ar ņirgāšanos par lempīgu gvelšanu būs par knapu. Vakar Valsts prezidents pastāvēja uz izņēmumu sev – it kā cienījamam valsts galvam, kam nepienākas skaitīt pateicības, šodien – uz izņēmumu lielā hokeja vārdā, kura dēļ taču ir vērts druscīt piemirst valsts valodas likumdošanas prasības, rīt kārta varētu pienākt, teiksim, Aleksejam Loskutovam, kura nopelni korumpantu ķeršanā taču prasīties prasās pēc izņēmuma attiecībā uz personisko atbildību valsts darbā un valsts naudas glabāšanu, parīt...

Teikšu godīgi – man ir pilnīgi vienalga, kādu karjeras galu ņem Loskutovs un kur viņš turpmāk pelnīs savus desmitttūkstošlatu bērnu kopšanas pabalstus, kādā valodā savu un citas mātes piemin Znaroks un kā ar savu sirdsapziņu sadzīvo Zatlers. Bet man kā latvietim un kā šīs zemes pilsonim nav vienalga, ka viens nožēlojams «pūt un palaid» prezidents deklarē, ka «mēs varētu paspodrināt savu tēlu paši, labi izturoties pret savu latviešu valodu», taču vienlaikus jau ierastajā paprasta divkoša manierē izmanto savu posteni un ietekmi, lai mēģinātu iestāstīt, ka lielā hokeja un valsts tēla vārdā valodas likumdošana var druscīt pastāvēt pie ratiem šajā valstī, kas ir vienīgā vieta, kur man ir tiesības runāt latviski un arī tikt saprastam.

Nožēlojami, ka manas valsts prezidentam – kurš pats sevi, lūk, gribot redzēt kā «visas tautas prezidentu» – jautājums par elementāru cieņu pret likumu, savu tautu un savu valodu ir «matu skaldīšana».

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu