Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9829090t1h2195.jpg)
Cilvēku vēlme izbaudīt vēl kādu lieku brīvdienu, pabūt kopā ar ģimeni vai vienkārši parakņāties savā mazdārziņā ir tik saprotama – atcerēsimies, ar kādu entuziasmu tika panākta likuma grozījumu pieņemšana, kas tagad liek piešķirt brīvu dienu, ja valsts svētki iekrīt sestdienā vai svētdienā. Tā nu tagad maija sākumā varam baudīt garākas brīvdienas nekā ierasts, piecas dienas pēc kārtas svinēt Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas dienu un/vai Darba svētkus, kā arī Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu.
Kā cilvēkam, kuram Darba svētki ir vienaldzīgi un dažu sarkankarogotu mītiņotāju rosīšanās šķiet diezgan nožēlojams «retro» stila pasākums, bet kuram vienlaikus 4. maijs ir diena, kurā esmu piedzīvojis vienu no emocionālākajiem notikumiem savā mūžā, man neapšaubāmi bija interesanti noskaidrot: kā pašlaik šos un citus daudzos svētkus, kuri maiju pārvērš par gada ideoloģiskajā ziņā visdaudzveidīgāko mēnesi, uztver un svin Latvijas iedzīvotāji? Vai viņi savās raizēs un aizņemtībā tos vispār uztver kā Latvijai būtiskus svētkus, vai arī tie ir tikai papildu brīvdienas?
«P.R.A.E. Sabiedrisko attiecību» pasūtītā aptauja, kuru socioloģisko pētījumu aģentūra veica internetā, uzrādīja kārtīgu Latvijas valsts patriotu viennozīmīgi priecējošus rezultātus: 89% respondentu precīzi zināja, kas tiek svinēts 4. maijā. Šķiet – kur nu vēl labāk, esam izglītota tauta, savas valsts vēsturi arī apguvuši, valsts pūliņi devuši rezultātus, un šis dienas nozīmi zina ne tikai 1990. gada 4. maija notikumu aculiecinieki, bet arī paaudze, kurai par neatkarības atgūšanu zināms tikai no skolā mācītā.
Pie šī iepriecinošā fakta arī varētu palikt. Taču jāatceras - internets cilvēkam, kurš tomēr negrib krist kaunā kā pareizās atbildes nezinātājs, ļauj to operatīvi noskaidrot tīmeklī pieejamajā informācijas klāstā. Tāpēc nekas cits neatlika kā veikt otru aptauju dažādu pilsētu ielās, un tā apstiprināja klusās aizdomas, ka par 4.maija svētku nozīmi lielai daļai iedzīvotāju, kurai tajā brīdī internets nav pieejams, mūsu valstī nekas daudz nav zināms.
Jo īpaši šī tendence iezīmējas tur, kur iedzīvotāji vēsturiski vairāk sazinās krieviski - Daugavpilī un arī Rīgas mikrorajonā Purvciemā. To, ka 4.maijā svinama Latvijas Republikas Neatkarības diena, zināja attiecīgi tikai 34 un 41 procents šeit aptaujāto. Tātad - mazāk nekā puse! Savukārt izglītotāki, vismaz jautājumā par šo dienu, izrādījās cilvēki Rīgas vēsturiskajā centrā un Valmierā, kur pareizo atbildi zināja pat 82 procenti.
Protams, iespējams, ka līdzīgās aptaujās var iegūt arī nedaudz atšķirīgus rezultātus, taču tendence acīmredzama – realitāte ir tāda, ka pārāk daudziem nešķiet nozīmīgi painteresēties, kāpēc valsts piešķir brīvdienu. Turklāt aptaujā arī atklājās, ka 20 procentiem Latvijas iedzīvotāju maijā vispār nav nevienas nozīmīgas svinamās dienas, bet kā svarīgākos svētkus 25 procenti respondentu norādīja 9.maiju – vieniem tā ir Eiropas diena, citiem Uzvaras svētki.
Kāpēc tas viss ir tā? Iedzīvotāju nezināšanā un attieksmē būtu pārāk vienkāršoti vainot informācijas trūkumu, jo nepieciešama tikai lasītprasme un kalendārs, kā arī elementāra ieinteresētība par mūsu valsti kā tādu, lai uzzinātu, ko svinam 4. maijā. Kad svinam Jāņus, zina gandrīz visi, lai gan nekādas informēšanas kampaņas nav novērotas.
Skaidrs, ka nav nemaz iespējams svinēt svētkus, par kuriem cilvēkam nekas nav zināms. Nekādas nopietnās svētku svinēšanas tradīcijas 4.maijā valstiski nav radītas. Nešaujam salūtu un nenotiek bruņoto spēku paraugdemonstrējumi kā 18.novembrī. Neapdāvināmies, neripinām olas un nedzeram alu. Vienīgais pasākums, ar ko lielai daļai saistās maija sākums – pasaules čempionāts hokejā, kurā startē arī Latvija. Varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc jaunieši asociē vārdu salikumu «būt patriotam» ar hokeja skatīšanos.
Ko darīt? Nezinu. Droši vien cilvēkiem vispirms jāapzinās, ka neatkarība tomēr ir vērtība pati par sevi, neatkarīgi no tā, ka valstī sākusies krīze, zudusi ticība politiķiem, nelikumības atklājas pat korupcijas apkarotāju rindās, un tā tālāk un tā joprojām. Baidos, ka bez šādas apziņas diena, kurā tika pasludināta neatkarības atjaunošana, nevar kļūt par īstiem svētkiem. Protams, būtu tikai labi, ja pakāpeniski tiktu izveidotas arī svinēšanas tradīcijas un svētku apsākumi neaprobežotos ar svinīgu pasākumu Saeimā.