Mans stāsts ir radniecīgs tēmai par piedzīvojumu ar aizliegto augli — ne gluži saistībā ar prostitūtām, bet ar precētas sievietes izjūtām, nokļūstot situācijā, kurā fizisko uzticību nav iespējams saglabāt (ja vien neesi patiešām no dzelzs).
Ja sieviete nav no dzelzs
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Esmu pievilcīga sieviete — ar gadiem šo savu īpašību esmu apzinājusies vairāk un vairāk. Pirms kāda laika man izveidojās ģimene — apprecējos ar vīrieti, kuru patiesi varu dēvēt par savu aizmuguri, balstu.
Un vēl — visu kopdzīves laiku biju viņam uzticīga — man pat prātā neienāca ielaisties ar kādu citu (tas ir arī pretrunā ar manu reliģisko pārliecību). Par citu vīriešu uzmanības apliecinājumiem es, protams, priecājos, un tas mani izklaidēja, bet es pat neatļāvu sevi skūpstīt, nemaz nerunājot par ko vairāk.
Un tad darba dēļ nokļuvu ārzemēs, kur, kā zināms, vīrieši ir daudz temperamentīgāki, un tiku burtiski apbērta ar komplimentiem — mani aicināja uz kafejnīcām, izbraukumos (tur nav bīstami doties ar kādu kaut kur, pat ja šo cilvēku esi tikko saticis). Man tā bija laba iespēja aizpildīt brīvo laiku, bet reizē — visi satiktie vīrieši ātrāk vai vēlāk man atzinās savās jūtās, liekot saprast, ka es līdzinos viņu sapņu sievietei.
Protams — ko tādu dzirdēt ir ļoti glaimojoši, un varētu pie tā arī apstāties, ja vien ķermenī neveidotos nodevīgās ķīmiskās reakcijas, liekot noreibt un atslābināties. Un tas viss ar mani notika, par spīti apziņai, ka mīlu savu vīru un nevēlos pazaudēt to saskaņu, kas mums bijusi līdz šim (pirms viņa biju izciests ne mazums pārestību).
Un nu, nonākot jaunajos apstākļos, man patiesi šķita, ka sajukšu prātā — fiziskas attiecības ar citu vīrieti bija tikai laika jautājums, tāpēc, lai kaut kā izbēgtu no attiecībām ar cilvēku, kurš manā uztverē neko nesaprata par sievietēm, nolēmu — ja jau eju «pa kreisi», tad labāk to darīt kvalitatīvi — ar tādu, kurš ir gana maigs.
Jā, šajā ziņā man bija izvēles iespējas, jo šos divus vīriešus satiku gandrīz vienlaikus. Tai pašā laikā — situācija šķita absurda līdz galējībai. Tomēr tas ir atstājis iespaidu — tagad, mīlējoties ar vīru, bieži atceros to otro, ar kuru kopā piedzīvoju neaprakstāmus fiziskās — tātad arī dvēseliskās — baudas kalngalus. Tā bija līdz šim nepiedzīvota atraisītības izjūta, kaut arī zināju, ka mums nav nekādu citu kopīgu interešu.
Taču man tā ir liela pretruna: dalīties domās ar savu vīru diemžēl nevaru — jo kas gan notiks pēc tam?! Baidos, ka situācija var atkārtoties, jo kopā ar to otru ir bijis tik labi — tas varētu būt līdzīgi kā ar narkotikām...
P. S. Šī ir ļoti interesanta tēma, par kuru noteikti būtu daudz komentāru (jo, kā mēdz teikt, kas tiek piedots vīrietim, netiek piedots sievietei).
Palikšu anonīma, jo Latvija ir ļoti maza.
– – –