Mana pirmā mīlestība nedzirdēja vecāku milzīgos iebildumus, nedomāja par to, kā viss beigsies. Tā bija hrestomātiski akla un kurla gluži kā nemirstīgajā Šekspīra traģēdijā.
Ja Romeo un Džuljeta būtu dzīvi... (Stāsti par pirmo mīlestību.)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mēs iepazināmies dramatiskajā pulciņā. Nē, nē, nepārprotiet, mēs nepiedalījāmies naivā pašdarbības «Romeo un Džuljeta» iestudējumā! Abi spēlējām otrā plāna lomas Jaungada ludziņās. Abi mācījāmies vidusskolas pēdējā klasē. Tāpat kā visas manas paaudzes meitenes, es pabeidzu izslimot slimību ar diagnozi «gribu būt aktrise». Mans Romeo atklīda uz pašdarbības teātrīti garlaicības mākts.
Bet ne jau par mīlestību uz teātri ir šis stāsts, bet gan par citu mīlestību — pirmo, kvēlo, neaizmirstamo.
Kā jau minēju, mūsu vecākiem diez kādēļ dikti nepatika mūsu draudzība. Varbūt viņi, zinot mūsu abu kaislīgās dabas, baidījās par ātru zaudēt vienīgos bērnus?
Mēs slepus tikāmies, aizmānījušies prom no mājām. Vecākiem naktī aizejot pie miera, traucāmies cauri visai Rīgai viens pie otra. Skūpstījāmies, skūpstījamies, skūpstījāmies…
Bet kurš tad nav pārbučojies ar savu pirmo mīlestību!
Nokārtojot izlaiduma eksāmenus un iestājoties siltam laikam, varējām paņemt telti un iemukt saules pielijušā pļavā. Vecāki arī izrādījās lētticīgi un ļāvās piemānīties, ka ceļojam ar laivām katrs atsevišķā kompānijā. Nokļūt pļavā un piemānīt vecākus bija nieka darbs. Lielākās grūtības slēpās mūsu seksuālās izglītības robos. Kā to seksu dara, mēs tā lāga nezinājām. Mūsu zināšanas sniedzās tikai tik tālu, ka, vīriešu un sieviešu ģenitālijas savienojot, no TĀ rodas bērni.
Misas upes krastā pārkarsuši no uzbudinājuma, pūsdami, elsdami, mēs tomēr kļuvām tik tuvi, cik vien tuvi var būt vīrietis un sieviete.
Mēs bijām lepni. Mūsu mīlestība uzvarēja.
Būdami gana ziņkārīgi visās dzīves jomās, aizgūtnēm pētījām viens otra ķermeni, reakcijas, mīlas pozas. Ātri vien piepildījām nezināšanas robus. Viens bez otra nevarējām iztikt ne mirkli. Mūsu mīla joprojām bija jāslēpj.
Bet nu mūsu mīlestība uzvarēja otro reizi. Es paliku stāvoklī. Mēs atkal bijām lepni uz sevi. Mūsu vecāki bija nostādīti fakta priekšā. Aborta piedāvājumi kā kompromiss tika kategoriski noraidīts. Vecāki sāka vīkšķīt kāzas. Tamlīdzīgu lēmumu viņiem palīdzēja pieņemt radu tante ar viedu frāzi: «Lai tak tie bērni precas, ja jau tik ļoti mīl viens otru!»
Mēs bijām laimīgi, nu varēja salipt un atrauties vienam no otra tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Piemēram, lai ietu uz darbu. Uz tualeti ejot gan nešķīrāmies.
Kāzas, vecākuprāt, tika nodzertas godam. Pēc sešiem mēnešiem es dzemdēju. Mēs abi atkal bijām lepni, dzima mūsu mīlestības bērns.
Kā nojaušat, mūsu mīlestības sižeta līnija stipri vien atšķīrās no Monteki un Kapuleti atvašu mīlas stāsta.
Nē, nē, es nevaru ar rūgtumu teikt: «Ak, tās pirmās mīlestības allažiņ ir nelaimīgas!»
Es biju laimīga visus astoņus gadus, ko nodzīvoju kopā ar savu Romeo. Es izdzīvoju savu karsto un kvēlo mīlu līdz galam. Līdz kādu dienu tā pavisam izsīka kā strauts jūlija svelmē.
Es aizgāju, neklausot draudiem un lūgumiem. Kāda jēga būtu vilkt kopdzīvi pēc tam, kad lielās un skaistās jūtas izsīkušas? Tas būtu negodīgi pret to, kas bija. Palikšana indētu atmiņas.
Ko gan citu darītu Džuljeta, ja vien būtu palikusi dzīva kopā ar savu mīļoto Romeo?
– – –