Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Par grāmatu «Īsvēsture. Patiesā Vaira Vīķe-Freiberga»

FOTO: AFI

Vairākas nedēļas filoloģijas doktora Māra Ruka jaunākā grāmata «Īsvēsture. Patiesā Vaira Vīķe-Freiberga» ir visvairāk pirktā grāmata, turklāt piedzīvojusi vēl demokrātiskā sabiedrībā neparastu parādību — Latvijas grāmattirgotāju cenzūru. Un tas nepārsteidz, jo «patiesībā mēs visi dzīvojam diezgan tuvu Rīgas pilij un Jūrmalai.. Gan stingrā apsardze, gan plašsaziņas līdzekļu tekstila un čaukstošā papīra siena ir vien šķietamība — ja vien mēs vēlamies domāt un redzēt tai cauri paši savām acīm,» kā grāmatas ievadā norāda autors.

Par Vairu Vīķi-Freibergu Latvijā iznākušas jau vairākas grāmatas, un atšķirībā no jau iepriekš izdotajiem apcerējumiem Māra Ruka vēstījums ir ietērpts pavisam nepretenciozi — mīkstos vākos — un sasaucas ar grāmatas nosaukumā ietverto M. Ruka darināto jaunvārdu «īsvēsture». Bet vāka mākslinieciskais noformējums norāda, ka šis teksts būtiski atšķirsies no tik pierastā eksprezidentes vērtējuma. Tā ir sava veida uzdrīkstēšanās, jo šis ir pirmais patiešām objektīvs un konceptuāls bijušās Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas astoņu gadu politiskās darbības analītisks raksturojums. Grāmatā ir milzum daudz atsauču, turklāt autors faktoloģiski uzrāda Vīķes-Freibergas ciešo saistību ar VDK jau no 1967. gada. «Un izrādās, ka viss nebūt nav tā, kā līdz šim mums tika stāstīts, rādīts un iegalvots,» atzīst grāmatas autors un ķeras klāt nesaudzīgai vēsturisko notikumu analīzei.

Mūs bieži pavada bailes — bailes būt atklātiem, bailes būt citādiem, bailes izjust bailes... Tas ir tikai cilvēcīgi. Ilgi biju pārliecināta, ka Latvijas eksprezidente kā sieviete ir spēcīga, pat apbrīnojama personība. Tomēr, kā izrādās, arī V. Vīķi-Freibergu jeb VVF (šādu abreviatūru, šķiet, īsuma labad savā grāmatā izmanto M. Ruks) dzīves lielāko daļu ir pavadījušas bailes, kas, kaut publiski veiksmīgi slēptas, diemžēl tomēr Latvijas valstij radījušas nopietnas sekas astoņu prezidentūras gadu laikā. Grāmatā sakopotie vēsturiskie fakti ir drūmi, un mani pārsteidz vien tas, kā gan mēs varējām to visu palaist garām nepamanītu vai arī vienaldzīgi aizmirst...

M. Ruka grāmata nesaudzīgi atklāj vienu faktu pēc otra. Valsts valodas likuma mīkstināšana, lai ierobežotu latviešu valodas lietojumu Latvijā, 1999. gadā bija Vairas Vīķes-Freibergas kā Valsts prezidentes pirmais (ne)darbs, kas sāka šķobīt Latvijas iekšpolitiku. Un sekmīgi turpinājās, centīgi integrējot un naturalizējot Latvijas sabiedrību, kamēr leģionāru piemiņa tika iežogota un apsmieta. Arī skaļi slavētie t. s. VVF «ārpolitiskie sasniegumi» bijušas vien maldugunis, kuras nu ar lielu šalti nodzēš jaunā M. Ruka grāmata, kas analizē — VVF savas prezidentūras laikā visaktīvāk pulējusi attiecības tieši ar Latvijas austrumu kaimiņu — Krieviju. Šīs latviešu nācijai tik draudīgās politikas īstenošana, kā rāda autors, Vairai Vīķei-Freibergai ir veidojusies jau kopš tālajiem pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem gadiem, kad jaunā psiholoģijas doktore saistījusies ar VDK un t. s. «folkloristes statusā» sākusi veiksmīgi apmeklēt padomju Latviju. Tiešām intriģējošas ir šīs patālās pagātnes ainas un izvērstā nodaļa par VVF izbraukumiem ar VDK profesionāļiem. Grāmatā daudz notikumu un faktu — gan par autoavāriju Lietuvā un vēja nolauzto VVF stādīto ozolu, gan par tikšanos ar Putinu Austrijā un NATO samita aizkulises. Tiek apskatīta pat Vīķes-Freibergas saistība ar alkoholismu Latvijā, viņas attiecības ar baznīcu un ilgā saistība ar sektantisko rozenkreiceru ordeni.

Cauri visai grāmatai vijas VVF psiholoģiskās ietekmes stīga. Lai cik skumji un grūti sev to atzīt, arī es biju viena no tiem simtiem tūkstošiem, kas pakļāvās VVF kā profesionālas psiholoģes masu manipulācijas ietekmei un nedomājot tvēru televīzijas, radio u. c. dāsni sabiedrībā sēto informāciju, kuras mērķis, kā atzīst arī M. Ruks savā grāmatā, bija vien radīt lielisku prezidentes publisko tēlu. Un grāmatas autors retoriski jautā: «Un vai mēs nenokļūstam kādā noburtā mistiskā klīnikā, kas tiek dēvēta pašlaik par Latvijas valsti? Cik plāna robeža Latvijā, mūsu sabiedrības apziņā, ir starp demokrātiju un totalitārismu?»

Bet kā īstens demokrāts atklājas grāmatas mākslinieciskais noformētājs, kas pievienotās melnbaltās fotogrāfijas nav vēlējies ievietot striktā lapaspušu numerācijā, bet gan atstājis lasītājam brīvi un ērti pārvietojamas grāmatas ietvaros (vai pat ārpus tās).

«Kāds tad bija šīs grāmatas patiesais mērķis?» grāmatas nobeigumā jautā autors. «Nekā personīga — jo, kad noņem Vairas Vīķes-Freibergas nerimtīgo slavinājuma un pašslavināšanas masku, atmet pietātes un nepamatotas uzticēšanās plīvuru, paliek vien fakti, kā ceļš uz mūsu pašu domām.»