Vispirms — tas bija tikai pagājušonedēļ — mūsu pašreizējais valdības vadītājs Ivars Godmanis ar saviem publiskajiem izteikumiem sakacināja nabaga aizsardzības pseidoministru Vinetu Veldri tiktāl, ka tas gandrīz sarīkoja pamatīgu starptautisku skandālu, pirātiski aizturot kuģi «Mona Lisa». Kas nozīmē: faktiski tika izdota pavēle, ar kuru Latvijas valsts bez īpašas premjera vai ministra aizdomāšanās par iespējamām sekām pārkāpa visas iedomājamās starptautiskās tiesības.
Pēc tam pa brīvdienām šā paša Godmaņa valdības pārraudzītā Ekonomikas policija publiski un oficiāli aicināja ziņot ikvienu, kuram kāds piedāvājis «par spekulatīvu cenu» iegādāties biļetes uz Vispārējiem dziesmu un deju svētkiem. Kas nozīmē: faktiski Godmaņa azotē esošā «tiesībsargāšanas» iestāde bez mazākā pīkstiena no mūsu tā sauktā pašapkompensētā «tiesībsarga» puses paziņoja — ir priekšmeti, uz kuriem tirgus ekonomikas un līdzīgo principu vietā attiecas vecie labie padomju noteikumi, un kuram katram vis nebūs tiesības pirkt un pārdot, kā ienāk prātā.
Vakar šis pats Godmanis paziņoja: esot pēdējais brīdis «beigt to liberālismu» un «piegriezt ciet darbību» uzņēmumiem (ne bankām), kas, aktīvi reklamējoties laikrakstos un televīzijā, izsniedz kredītus katram interesentam, — jo citādi atgriezīšoties 90. gadu vidus krīzes situācija. Kas nozīmē: sevi par tirgus ekonomiku aizstāvošu saucošās un kādas tik vēl ne valdības vadītājs (par to, ka šis kungs vada kādreiz liberālo «Latvijas ceļu», nemaz nerunāsim) faktiski publiski paziņoja — Latvijas pilsonim vai uzņēmumam nevajadzētu iedomāties, ka tas pats savu (nevis kaut kādu noguldītāju) naudu varēs aizdot, kam ienāks prātā.
Protams, visas šīs dumjības varētu ar smaidu norakstīt uz, teiksim, vienkāršu izglītības trūkumu. Nu, piemēram, kur nu Godmaņkungam (starp citu, savulaik arī «Latvijas Krājbankas» prezidentam) zināt, ka visā Rietumu pasaulē — nu, protams, izņemot PSRS un tamlīdzīgas vietas — ar naudas aizdošanu nodarbojas kaut vai tā sauktās «hipotēku kompānijas». Kur nu Godmaņkungam zināt kaut kādus tur starptautisko kuģošanas tiesību sīkumus vai atminēties par brīvās ekonomikas principiem, ja palaikam vienkārši jāizdabā sabiedriskajai domai vai arī darbu dunā nepietiek kaut vienu domu izdomāt līdz galam...
Tieši tāpat šīs pērles varētu norakstīt uz veco labo Godmaņa panisko histēriju, ko neprognozējamā virzienā spēja pavirzīt jebkurš, pat visdīvainākais padomdevējs, — to pašu, kas šim kungam regulāri uzmācās jau pirmās premjerēšanas gados. Kad viņš, teiksim, 1990. gadā visā nopietnībā publiski klaigāja, ka vissatraucošākās problēmas valsts ekonomikā esot valūtas veikalu pārmērīga attīstība un tabakas izstrādājumu deficīts; ka labākais veids, kā apkarot preču izplūšanu no Latvijas, lūk, esot vilcienu un lidmašīnu biļešu cenu paaugstināšana, līdz ar ko ļaunie izvedēji vienkārši netikšot ne iekšā, ne ārā no latvju zemes; ka muitai preču ceļu vajadzētu kontrolēt jau no rūpnīcas vārtiem un līdz pat patērētājam...
Šo vēsturisko dumjību uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt. Teiksiem, ar precīzo raksturojumu no nelaiķa eksministra Jāņa Āboltiņa memuāriem: ««Kad ieviesīsim latu, mēs to brīvi mainīsim pret dolāriem,» ārzemju ekspertiem teica premjers. «Bet vienlaikus aizliegsim visiem izbraukt no Latvijas.» Eiropas līmeņa ekonomisti nevarēja saprast, par ko Latvijas valdības vadītājs runā.» Vai ar citu īsu raksturojumu no baņķiera Valērija Kargina memuāriem: «Mēs savā kompānijā pret daudzajiem fantasmagoriskajiem Godmaņa paziņojumiem izturējāmies ar ironiju. Piemēram, dzima, tika noformēta un aizgāja nebūtībā ideja aizliegt valūtas veikalus. Gandrīz vai aizliedza maksāt algu ārzemju valūtā. Visā nopietnībā apsprieda domu par naudas piespiedu inkasāciju no veikaliem...»
Un tā tālāk, un tā tālāk — kā jau labi zināms, lai nu ar ko, bet ar visdažādākajām dumjībām Latvijas mūslaiku vēsture ir fantastiski bagāta, un ne jau Godmanis šajā ziņā kāds superrekordists. Taču viena lieta, kad, rakstot kārtējo «Mūsu vēstures» sējumu, ir iespēja atminēties, kādas dumjības savulaik sarunājis un sadarījis knapi neatkarīgas valsts pirmais premjers, kam jādzēš tūkstoš un viens ugunsgrēks vienlaikus. Toties pavisam cita — kad to dara it kā normālas Eiropas Savienības valsts valdības vadītājs, kuram it kā vajadzētu būt pa kādam padomniekam, kas ne tikai saņem naudu atbilstoši kārtējam vadības līgumam, bet arī ir kaut cik zinošs ja ne starptautiskajās tiesībās, tad vismaz vecajā labajā Civillikumā. Nu, vai vismaz var pateikt histēriķim, ka mēs dzīvojam vienotajā Eiropā un, aizliedzot kredītus dot vietējiem šaraškinkantoriem, tūlīt būs klāt kaimiņi ar saviem piedāvājumiem.
Turklāt — to dara tādas Eiropas valsts vadītājs, kurā ekonomika arī tāpat nav tai spīdošākajā stāvoklī un kurai mazāk par visu vajadzīga ārvalstu investoru vai pašmāju uzņēmēju baidīšana ar viena ne pārāk veiksmīga un ne pārāk tālredzīga premjera panikas augļiem — lūk, šito es aizliegšu, šito neatļaušu un šito ierobežošu tikai tāpēc vien, ka šodien man tāda uzmācīga doma galvā, bet papēžos slikta sajūta no tā, ka valsts ekonomikai no manis un manas valdības rosības kļūst tikai sliktāk. Tad tā no vienkāršas tukšrunāšanas pārvēršas par reālu ekonomisku sabotāžu. No kuras, kas vissliktākais, cietīsim mēs visi.