Sieviešu kļūdas pamana vairāk!

Sevišķi daudz nejauka mēdz teikt par sievietēm, kuras savā dzīvē kaut ko ir sasniegušas — izveidojušas savu uzņēmumu vai kāpušas pa karjeras kāpnēm. Visbiežāk tās ir viņas, kuras izpelnās dzelzs lēdiju vai bumbuļu iesaukas.

Jāteic, ka no psiholoģiskā viedokļa abi dzimumi darījumu pasaulē kļūdās līdzīgi, tomēr sieviešu kļūdas pamana vairāk. Pārdomāsim, kā tās apzināt un pārvarēt.

Citēšu Eviju, kam ir savs mazs uzņēmums. Pie viņas strādā trīs sievietes un divi vīrieši. Evija sevi uzskata par labu un godprātīgu vadītāju, viņa vienmēr cenšas domāt par saviem darbiniekiem — laikus nomaksāt nodokļus, dot brīvdienas, ja tas nepieciešams. Viss, ko viņa gaida no padotajiem, lai cilvēki tikpat daudz rēķinātos ar viņu, ievērotu un izpildītu viņas prasības. Evija uzskata, ka viņas mātišķā gādība palīdz cilvēkiem justies labi, ka viņi ir pienācīgi novērtēti.

Tomēr kādu dienu Evija nonāk situācijā, kad jāmaina savas prasības, nu tās ir īpaši stingras, jo bizness jāpārveido un jāuzlabo. Te nu atklājas, ka darbinieki ir neapmierināti ar viņu — maksā par maz, negādā un nedomā par viņu personīgo dzīvi, darbā pietiekami nerūpējas, nenovērtē.

Evija ir izmisumā, ko un kā viņa darījusi nepareizi, ja no visas sirds tik daudz ir domājusi par darbiniekiem un viņu labklājību, bet tas devis pilnīgi pretēju rezultātu.

Jau minēju, ka, strādājot atbildīgā amatā, kļūdās gan sievietes, gan vīrieši un bieži šīs kļūdas ir līdzīgas, bet tas, ko vēlamies šajā rakstā uzsvērt, ir tipiskās sieviešu, nevis vīriešu kļūdas.

Galvenais, par ko būtu jārunā, — sieviete ir tā audzināta, ka viņas daba prasa būt labai. Viņas uzdevums — būt labai visiem. Šāda laba sieviete vēlas būt arī laba priekšniece, līdzīgi kā Evija, kas tik daudz ieguldījusi savā darbā.

Ja mēs analizējam minēto piemēru, saprotam, ka Evija rīkojas kā labā mamma, kas domā par savu bērnu un viņa vajadzībām, rēķinās ar viņa vēlmēm, domā, kas viņas bērnam jeb padotajam būtu labāk. Evija vienmēr ir bijusi sirsnīga, aicinājusi darbiniekus pie sevis mājās, gādājusi, lai visi dotos kopīgos izbraukumos. Evija ir centusies būt ideāla priekšniece jeb ideāla mamma saviem darbiniekiem.

Ja mēs raugāmies uz notikušo no psiholoģiskā viedokļa, redzam, ka tieši mātišķums lietišķajās attiecībās ir mazinājis psiholoģisko distanci, kas vajadzīga starp darbinieku un vadītāju. Šāda situācija, kādā nonākusi Evija, ja kādam ir jāaizrāda vai jāizsaka kritika vai darbinieks pat jāatlaiž, piespēlēja viņai mocekles lomu, tā radīja arī daudz papildu problēmu, kā dēļ cieta darbs un kolektīvs un viss pagriezās pret Eviju.

Lielākā kļūda, ko pieļauj sievietes, ir neprasme noturēt emocionālo attālumu starp sevi un padotajiem. Samazinoties psiholoģiskajai distancei, cilvēki nonāk stāvoklī, kas līdzinās draugu un paziņu attiecībām, un tas pirmajā brīdī šķiet pat labi un viegli, tomēr būtībā nojauc nepieciešamo atbildības un lēmumu pieņemšanas hierarhiju, kas vajadzīga uzņēmuma darbībai. Kļūst grūti izteikt konstruktīvu kritiku, kuras trūkums ir attīstības apstāšanās, ir grūti uzturēt disciplīnu un nereti ir pat neiespējami saglabāt autoritāti, jo neērti vai nekorekti aizrādīt cilvēkam, ar kuru esi tuvs.

Savukārt padotajos tuvums rada divējādu reakciju — sākotnēji apbrīnu un vēlmi palīdzēt, bet ar laiku skaudību un netaisnības izjūtu, jo viņos sāk uzvilnīt sajūta, ka viņi taču var to pašu, ja ne pat labāk. Reizēm tā ir objektīva realitāte, bet reizēm — mehānisms, kas pastiprina skaudību, kurai līdzi nāk dusmas un naidīgums, kas uzņēmumā ir destruktīvas jūtas. Ja šādi darbinieki jāatlaiž, tiesāšanās vai kāda cita atriebība, piemēram, neslavas celšana, ir neizbēgama, jo skaudības nomocītie mēģinās pierādīt savu pārākumu un varu jebkādā veidā.

Otra reakcija ir bailes no kritikas, jo cilvēkus ar noteiktu personības uzbūvi mēdz vajāt izjūta, ka viņi ir nenovērtēti, tātad visu laiku jāgaida uzbrukums un pārmetumi. Arī šādā situācijā konstruktīva kritika, sadarbība un attīstība kļūst neiespējama.

Citiem vārdiem sakot, lai izvairītos no šādas kļūdas, jādomā par to, ka distance starp sevi un padotajiem vienmēr jāsaglabā.

Vairāk lasiet žurnāla «40plus» maija/jūnija numurā!