Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9834962t1h9a57.jpg)
Varbūt rīt... Dzīvojot ar tādu lozungu, aizritējuši septiņi gadi. Ar Māri Solvita iepazinās, kad viņai bija 24 gadi. Viņam — 30.
Bija kvēla aizraušanās, bija mīlestība. Bija viss, ko divi cilvēki var vēlēties. Abi bija satikušies aptuveni septiņus mēnešus, kad Solvita atskārta, ka ir stāvoklī.
Sākotnēji Māris šo ziņu uzņēma šaubīgi, taču Solvita viņam patiešām ļoti patika, un pēc īsa pārdomu brīža abi sāka kopdzīvi. Tobrīd noformēt savas attiecības juridiski un kļūt par vīru un sievu viņiem nešķita svarīgi. Pāris jutās laimīgs tāpat. Mammu un vecmāmiņu runas, ka bērnam vajadzētu piedzimt reģistrētā laulībā, Māris ignorēja, un arī Solvitai tas tobrīd nešķita tik nozīmīgi.
Gribu baltu kleitu un laulības gredzenu
Mazajai Nikai jau bija divi gadiņi, kad Solvita ierunājās par kāzām, par to, ka viņa līdzās sava bērna tēvam vēlētos justies drošāk. Tobrīd Māris attrauca, ka viņam tādiem niekiem nav laika. Jāremontē dzīvoklis, darbā problēmu arī netrūkst!
Pēc četriem mēnešiem, kad dzīvokļa remonts bija beidzies, Solvita atkal atgādināja Mārim, ka vajadzētu apprecēties... ka viņai vienu reizi dzīvē gribas baltu kleitu, laulības riņķi pirkstā un to mīļo sajūtu, ka viņa ir sieva savam vīram. Draugi un radi šad tad apvaicājās, kādā uzvārdā tad viņu ģimeni dēvēt. Par Krastiņu vai Jākobsonu ģimeni? Solvitu šie atgādinājumi grauza un sāpināja.
Nav laika laulībām
Pēc pusotra gada piedzima otrā meita — Ligija. Ikdienas rūpju atkal netrūka, un par laulībām nebija laika domāt. Paaugās arī Ligija, bet Māris uz sarunām par precēšanos nebija piedabūjams. Viņam vienmēr bija kas ļoti svarīgs darāms un vienmēr atradās kādas atrunas. Nenoteiktais stāvoklis Solvitu nomāca. Vēl vairāk sāpināja tas, ka vīrs nevēlējās viņu uzklausīt un saprast. Un, ja jau Māris nevēlas ar viņu salaulāties, kas to lai zina, kādi ir viņa nākotnes plāni.
Tobrīd, kad tuvojās viņu neoficiālās kopdzīves septītā gadadiena, šī problēma jau bija pāraugusi nopietnā strīdā. Patiesībā šos savas ģimenes svētkus viņi vairs neatzīmēja.
Vēlos atkal justies kā vīrietis
Pie kafijas tases, pļāpājot ar kādu savu paziņu, Māris stāstīja, ka viņam esot uzsmaidījusi patiesa laime. Nu jau viņam bija 37. Citi vīrieši šajā vecumā, piedzīvojot otro jaunību, esot spiesti krāpt savas sievas vai pat šķirties. Viņu sieva pati ar savu attieksmi dzenot no mājām ārā. Tās jau vairs neesot nekādas attiecības!
Viņš domājot par jaunu iepazīšanos... par attiecībām, kurās viņa draudzene atkal smejas par katru Māra joku. Viņš vēloties atkal justies kā īsts vīrietis. Solvita jau tikai burkšķot, un viņiem pat normāla seksa vairs neesot.