Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9834964t1h2ddc.jpg)
[s:18886]
Šoreiz situāciju komentē Māris Gulbis, projektu vadītājs:
Mūsdienās daudzi cilvēki uzskata, ka kopdzīve var pastāvēt arī civillaulības ietvaros, taču, ja rodas bērni, vīrietim ir jāapzinās, ka jāstiprina kopdzīve un jāpieņem kāds būtisks lēmums.
No sievas puses neizlēmība bija jaušama attiecību sākumā. Sākumā viņai attiecību juridiska noformēšana šķita maznozīmīga. Tobrīd viņai galvenais bija tas, ka abi ir laimīgi. Nevaru aizstāvēt arī vīru, kurš pats īsti nezina, kāda mērķa labad ir veidojis šo kopdzīvi.
Vainojami abi
Domāju, ka situācijā, kāda izveidojusies, ir vainojami abi. Jau pašā sākumā, kad pārim piedzima pirmais bērns, vajadzēja savas attiecības noformēt juridiski un kļūt par vīru un sievu. Bērnam vajadzētu piedzimt reģistrētā laulībā. Partneri to ignorēja.
Šobrīd Latvijā šķiras aptuveni 50 procenti ģimeņu. Manuprāt, šī būs viena no tām. Šāda nelabvēlīga attiecību pieredze parasti partneriem sagādā psiholoģisku traumu, taču visvairāk šajā situācijā cieš viņu bērni. Uz viņiem šis pārdzīvojums atstās ilgstošu, nelabvēlīgu iespaidu.
Strupceļš?
Nekad nevajag nodedzināt visus tiltus. Vienmēr ir jāmēģina kaut ko darīt lietas labā, kamēr vēl nav par vēlu. Tomēr šajā situācijā, manuprāt, viss jau ir beidzies.