12. maijs. Ministru prezidents Ivars Godmanis, tiekoties ar Krievijas vēstnieku Aleksandru Vešņakovu, īpaši apliecina Latvijas ieinteresētību jaunā Krievijas premjera Vladimira Putina vizītē un dalībā Baltijas jūras valstu valdību vadītāju forumā.
Putins brauc/nebrauc. Nu un?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
15. maijs. Godmaņa preses sekretārs publiski paziņo — pašlaik esot liela iespējamība, ka Putins apmeklēšot sanāksmi — šo prieka vēsti mūsu premjeram neformāli esot apstiprinājis Krievijas vēstnieks Vešņakovs.
21. maijs. Tas pats Godmanis skaļi paziņo, ka notiekot pēdējās konsultācijas par iespējamo Putina ierašanos uz Baltijas jūras valstu padomes sanāksmi. Šis vēstījums tiek izteikts uzreiz pēc premjera tikšanās ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru, kurā šis būtiskais jautājums acīmredzami apspriests.
Tas pats 21. maijs. Mūsu valsts, hm, galva pēc minētās tikšanās nekavējoties metas skaidrot iespējamos Putina ierašanās vai neierašanās iemeslus un ieminas, ka katra valsts pati pieņemot lēmumu, vai to pārstāvēs premjers vai kāda cita amatpersona.
Un vēl 21. maijs. Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš pēc tikšanās ar Valsts prezidentu un nozīmīgā jautājuma pārspriešanas izsaka versiju, ka pilnīga skaidrība par šo jautājumu būšot būs nākamnedēļ. Ministrs arī metas pārspriedumos par to, ko varētu nozīmēt Putina iespējamā ierašanās vai neierašanās, — tas esot nevis kāds īpašs žests, bet gan atkarīgs no valdības vadītāja tā brīža dienaskārtības.
23. maijs. Latvijas vēstnieks Krievijā Andris Teikmanis aģentūrai LETA atzīst — viņa rīcībā esot informācija, ka Putins varētu neierasties uz sanāksmi Rīgā, taču tam vēl neesot oficiāla apstiprinājuma. Teikmanis vēl piebilst, ka Putina iespējamo neierašanos uz sanāksmi neuzskatot par kādu īpašu nelabvēlīgu signālu no Maskavas puses...
Tie ir tikai daži no pēdējo pāris nedēļu patiesi neskaitāmajiem mūsu šā globālā notikuma gaidās acīmredzami trīsēt trīsošo politiķu un amatpersonu satraukti bažīgajiem izteikumiem sakarā ar Krievijas eksprezidenta it kā paredzēto, it kā tomēr neparedzēto vizīti Latvijā.
Neviens, protams, nestrīdas — gluži katru dienu pie mums nebrauc pat Burkinafaso prezidenti, tā ka drusku trīsēt var. Un tāpat neviens nestrīdas arī par to, ka gan medijiem, gan maziem politiķīšiem, kuriem ik dienu jāapliecina sava vieta zem saules, jaunas un aizraujošas zīlēšanas tēmas ir vitāli nepieciešamas. No šāda viedokļa visi kviecieni no sērijas «Jēzus, Marija un Jāzeps — pie mums brauc Francis Jozefs!» ir saprotami un atbalstāmi.
Līdz ar to jautājums tikai viens — kāpēc šajā valstī neatrodas kaut viens vienīgs valstsvīrs, kurš uz visiem šiem sadomazohistiskās gaidīšanas svētkiem spētu paskatīties nevis no savas cilvēciskās intereses, kompleksu, pašapliecināšanās un vēl nezin kā diktētas pozīcijas, bet no mūsu tomēr jau caurmērā neatkarīgās, brīvās un demokrātiskās Latvijas valsts viedokļa? No tādas valsts viedokļa, kura vismaz reizumis spēj izrādīt kaut jel kādu principialitāti un nodemonstrēt kaut jel kādu pašcieņu?
Turklāt ne tikai paskatīties, bet arī skaļi un skaidri pateikt — NU UN? Kāda būtībā nozīme — brauc pie mums vienas ne pārāk draudzīgas valsts valdības vadītājs vai ne? Un kā trīsošās gaidas izprast — cilvēkam, kurš mūsu valstij izteikto nicīgo un naidīgo izteikumu skaita ziņā droši vien ierindotos uzreiz aiz Vladimira Žirinovska, nu viss pēkšņi ir aizmirsts?
Protams, ir valstiskās pieklājības normas, kas neļauj teikt — klau, Voldiņ, tu tā kā par daudz esi palaidis muti, tāpēc tagad labāk brauc pupās! Bet — izmisīgās gaidās siekaloties un kantāniski vibrēt ap šāda cilvēka ierašanos, vēl vairāk — pacelt to valstiska superjautājuma līmenī, kaut labi saprotams, ka no šādas vizītes vien pat gāzes un naftas nekļūs ne vairāk, ne mazāk? Un vēl vairāk — ar šo siekalošanos skaidri demonstrēt, ka joprojām mūsu pseidovalstsvīri nekur nav tikuši no ta ne padomjlaiku, ta ne gogoliskā verdziskuma kompleksiem — oioioi, pie mums brauc jaunlaiku revizors?...
Skaidrs, protams, ka ne no, piemēram, «pragmatiķa» Šlesera, ne no viņa pusmarionetes premjera vai mūsu «visas tautas prezidenta», kura vienīgā skaidrā nostāja un viedoklis ir paša aplokšņu jautājumā, mēs nekādu principialitāti nesagaidīsim. Bet vai vispār sagaidīsim kaut jel no viena mūsu valstsvīra — respektīvi, vai kaut jel viens tāds mums vispār ir? Galu galā — ja reiz savu Triju Zvaigžņu ordeni esam iedāvājuši citam bijušam Krievijas prezidentam, kurš iepriekš publiski bija uzspļāvis tam reizē ar visu Latvijas valsti, kas tur ko pa iestaigātu taciņu neiet vēl, vēl un vēl reizi? Kazi, kaut kas atlēks.