«Padomju stāsta» autors: man nav bail

— Jūsu filmas pretinieki saka, ka esat pārrakstījis vēsturi. Noskatoties filmu, man gan šķita, ka tā nav — lielākoties filmā minētie fakti jau sen ir zināmi, tikai «Padomju stāstā» tie pasniegti ļoti koncentrēti. Vai jūs esat pārrakstījis vēsturi?

— Tā nav vēstures pārrakstīšana. Šis ir nepamatots apgalvojums vai apsūdzība. Nekas netiek pārrakstīts. Tas, ka Staļins iznīcināja miljoniem cilvēku, tas, ka Katiņā šāva bedres malā un Ukrainā nomērdēja badā septiņus miljonus ukraiņu — tas padomju laikā vispār nav aprakstīts, lai to varētu pārrakstīt. Tagad tas vienkārši tiek uzrakstīts.

— Kāpēc krievu jauniešiem tik ļoti nepatīk jūsu filma, ka viņi pat dedzināja jūsu lelli?

— Liela daļa no viņiem nemaz nezina, par ko ir filma. Viņi to nav redzējuši. Piemēram, todien, kad dedzināja manu lelli, to vadīja Krievijas Valsts domes deputāts Maksims Miščenko, jauns puisis. Viņš sniedza interviju, kurā skaidri pasaka — mēs protestējam «protiv avtora knigi «The Soviet Story»»*. Ja pats organizētājs protestē pret grāmatu, ja viņš nav redzējis filmu, ko tad var sagaidīt no tās jauniešu publikas.

— Bet vai pret jūsu filmu Krievijā ir protestējis un to kritizējis arī kāds, kurš to ir redzējis?

— Ir tāds Krievijas vēsturnieks Aleksandrs Djukovs. Viņš ir diezgan aktīvs filmas kritiķis. Viņš īpaši detalizēti kritizēja filmu pirms diviem mēnešiem, tikko to sāka rādīt. Viņš uzstājās ar vairākām intervijām Krievijas televīzijā, ļoti detalizēti izvērsa argumentāciju, kāpēc filma ir viltojums un meli. Bet tagad noskaidrojās, ka viņš to filmu pirmo reizi redzējis tikai pirms nedēļas. Viņš pats arī to godīgi atzina. Tādējādi, neredzot filmu, viņš jau bija sastādījis sarakstu, kas filmā ir melīgs. Kad beidzot Djukovs pirms nedēļas filmu noskatījās, viņa pirmā reakcija bija šāda: «Ļično ubiķ režisora, sžeč naher latiškoje posoļstvo»**. Tā viņš arī tiešā tekstā pateica un vēl publicēja savā interneta blogā. Ja vēsturnieks var izpausties tādā veidā un formā, tas arī par kaut ko liecina.

— Padomju stāstā runā vairāki krievu tautības cilvēki, kuri stāsta par padomju varas noziegumiem. Tātad visi krievi nedomā, ka jūs vajag nogalināt.

— Protams, filmā plaši stāsta disidents Vladimirs Bukovskis, tāpat arī vairāki vēsturnieki no Krievijas. Tas, kas tagad notiek, ir vajāšanas kampaņa pret tiem, kuri no Krievijas filmā piedalījās. Krievijā faktiski viņus vajā, tāpat kā padomju laikā liek nožēlot dalību filmā. Filmu gan Krievijas varas iestādes nav redzējušas. Tāda diemžēl ir tā situācija Krievijā.

— Esmu lasījis, ka jūs par šo tēmu esat sācis interesēties jau studiju gados.

— 1992. gadā es gribēju studēt vēsturi, bet beigās nokļuvu tikko izveidotajā Politikas zinātnes katedrā. Tā kā tas bija pirmais gads šai katedrai, pārsvarā mums mācīja tikai vēsturi, jo katedra atradās Vēstures fakultātē. Arī visi mācībspēki bija vēsturnieki. Un tad mani sāka interesēt šis vēstures posms — Padomju Savienība. Jo vairāk iepazinu dažādu informāciju, jo bija skaidrs, ka ir daudz interesantu faktu un notikumu, kurus Rietumi nezina. Un Maskava šos faktus visus pēckara gadus ir slēpusi, bet Rietumos nav bijusi īpaša vēlme šos faktus afišēt. Tad arī sākās — es sāku atlikt materiālus, kaut ko konspektēt.

Par to, ka tā varētu tapt filma, ideja jau radās sen. Filma tomēr ir ļoti laba izteiksmes forma šodienas laikmetam. Šodien jaunatne īpaši nelasa, un rakstīt traktātu nebūtu jēgas. Lai arī ideja bija sen, impulss nāca 2005. gada beigās, kad parādījās filma «Baltijas nacisms». Tad sākās sabiedrībā tāda vispārēja runāšana — vajag kaut ko darīt. Tas bija labs laiks, lai vērstos ar manu ideju pie potenciālajiem atbalstītājiem. Bez finansiāla atbalsta es to nevarētu pabeigt. Nolēmu lūgt atbalstu eiroparlamentāriešiem — Ģirtam Valdim Kristovskim un Inesei Vaiderei. Man likās — ja es kaut ko gribu pateikt Eiropai, tam vajag iet caur Eiropas Parlamentu. Pirmizrāde bija Eiropas Parlamentā, tur bija daudz Eiropas deputātu, un tas viss ieguva skanējumu Rietumu presē.

— Filma man ļoti atgādināja tās dokumentālās pārraides, kuras rāda «Discovery» kanālā. Es tomēr neticu, ka jūs — cilvēks, kurš nekad iepriekš filmas nav taisījis, — bez ārzemju palīgiem sagatavojāt tik kvalitatīvu produktu.

— Neviens man nepalīdzēja. Man ir liela skatīšanās pieredze, man patīk skatīties filmas. Tāpat arī ikdienā es klausos BBC radio, tādējādi es dzirdu, kā viņi stāsta, kādus izteicienus izmanto. Skats uz pasauli caur to paveras krietni plašāks, un es esmu ielāgojis viņu informācijas pasniegšanas veidu. Filma bija jātaisa angliski, jo filmas formāts ir ļoti lakonisks. Par katru lietu ir burtiski viens vai divi teikumi. Un tajos divos teikumos ir jāspēj visu pateikt. Angļu valodā ir tādi izteicieni, kādu latviešu valodā nemaz nav, un mums tie bija jāizmanto, lai Rietumu publikai filma būtu saprotama. Tāpat, lai es varētu uzrakstīt filmas scenāriju, man palīdzēja BBC un «Discovery». Rietumnieki uztver filmu ļoti pozitīvi.

Latvijā gan esmu dzirdējis viedokli, ka tā ir propagandas filma. 17. jūnijā [šodien] filmu rādīs Latvijas Televīzijā, un pagājušajā nedēļā televīzijā tika ierakstīts tāds kā filmas priekšvārds, diskusija par filmu. Divi latviešu vēsturnieki man pārmeta, ka filma ir politisks pasūtījums, lai Kristovskis tiktu parlamentā, bet es sev piesistu kabatu. Bet filma ir mana personīgā iniciatīva. Tā nav taisīta, lai kāds sasniegtu politiskus mērķus. Viedokļi ir dažādi, es to saprotu un pieņemu, bet mani iepriecina, ka rietumnieki, uz kuriem filma pārsvarā ir vērsta, to uzņem ļoti pozitīvi.

— Lai tiktu klāt rietumvalstu arhīviem, jums esot bijusi īpaša Eiropas Parlamenta pilnvara.

— Jā, tā bija. Konkrēti ar pilnvaras palīdzību tiku Vācijas Ārlietu ministrijas arhīvā. Tur glabājas vērtīgi Trešā reiha ārlietu ministra Joahima Ribentropa parakstīti dokumenti. Bet pieeja šiem dokumentiem nav tik vienkārša. Tur laiž tikai doktorantūras studentus, bet ārzemniekiem ir jākārto atļaujas ar vēstniecības palīdzību. Būtībā tur tiek klāt tikai akadēmiskas aprindas. Tā kā mēs gribējām šajā arhīvā pāris dokumentus apskatīties, Kristovskis kā Eiropas Parlamenta deputāts uzrakstīja lūgumu arhīvam, un tad mūs tur ielaida.

— Vai mēģinājāt tikt arī Krievijas arhīvos?

— Producents vērsās Krievijas kinoarhīvos, bet tas bija tik sarežģīti un birokrātiski kaut ko no viņiem dabūt, ka mēs tā arī neko nemēģinājām. Atsaucības atšķirībā no Rietumu arhīviem nebija nekādas.

— Filmā ir ļoti interesants brīdis, kad rāda dokumentālus kadrus, kā kāds Krievijas arhīva darbinieks pa kluso iznes no arhīva slepenus dokumentus par NKVD un gestapo sadarbību 1938. gadā.

— Mēs filmā rādām materiālu, kuru nofilmēja Krievijas telekompānijas NTV žurnālists pirms kādiem pieciem gadiem. NTV bija sagatavota filma par NKVD un gestapo sadarbību. Es biju dzirdējis par šādu filmu, mēs vērsāmies NTV un šo materiālu pieprasījām. Viņi atbildēja: jā, mums tāda filma katalogā ir un jums to iedosim. Pēc laika pienāca atbilde, ka filmas plauktā nav un viņi mums to nevar iedot. Tad mēs sazinājāmies pa tiešo ar filmas autoru un dabūjām filmēto materiālu.

No Krievijas puses par šo mūsu filmas epizodi ir milzīga kritika. Tas, par ko liecina šis dokuments, ir oficiāla vienošanās starp gestapo un NKVD. Tā bija praktiska sadarbība. Viena puse izdeva otrai ieslodzītos. Tas notika pat 1940. gadā. Šie fakti ir zināmi, tas nav nekāds noslēpums. Vairākus ebrejus, kuri, glābdamies no Hitlera, bēga uz Krieviju, šīs vienošanās ietvaros izdeva atpakaļ Vācijai. 60 gadu ir pietiekams laiks, lai varētu to visu noslēpt, iznīcināt ne tikai materiālus, bet arī aculieciniekus. Tomēr visu jau noslēpt nav iespējams. Bijušo nevar noliegt. Piemēram, NTV filmēto materiālu tas pats Aleksandrs Djukovs sauc par viltojumu. Tomēr kopš 2003. gada Krievija oficiāli nav paziņojusi, ka šis dokuments ir viltojums un NTV sižets ir safabricēts. Tādēļ šo sižetu rādām arī mūsu filmā un minam arī Krievijas viedokli, un dodam iespēju skatītājam pašam izvērtēt.

— Par jūsu pieminēto filmu «Baltijas nacisms» izskanēja pamatota kritika — tajā, piemēram, stāstot par zvērībām Latvijā, rāda kinohroniku kadrus no Varšavas geto vai Būhenvaldes. Vai jūs savā filmā godīgi esat piemeklējis vizuālo materiālu?

— Jā, mēs centāmies. Tur, kur stāsta par padomju zvērībām, rādām padomju kadrus, kur par vācu — rādām vāciešus. Cits jautājums — mūsu filmā šie abi režīmi nepārtraukti tiek skatīti paralēli. Tas caurvijas filmai kā tāds sarkans pavediens. Cilvēki Krievijā, kas īsti nesaprot latviski, atsauksmēs raksta, ka filma ir viltojums, jo tur, lūk, rāda vāciešus. Bet tekstā jau arī tiek paskaidrots, ka tie ir vācieši. Tas pats arī ir citās epizodēs. Pēc stāsta par Ukrainas badu seko kadri ar Vācijā koncentrācijas nometnē nomērdētiem ieslodzītajiem. To arī tekstā mēs uzsveram.

Tur jau ir tā lieta, ka dažiem šī paralēļu vilkšana ļoti nepatīk. Bet paralēles ir acīm redzamas — tās ir redzamas rezultātā, upuros, arī režīmu izpausmēs — māksla, plakāti, sabiedrības uzbūve, partija, līderis. Abu režīmu radniecība ir ļoti liela. Daudziem tas liekas slikti un zaimojoši — kā var rādīt sarkano karogu kopā ar nacistu sarkano karogu. Bet tā bija.

— Kā jūs domājat — vai «Padomju stāstu» Krievijā kādreiz oficiāli rādīs?

— Es neloloju nekādas ilūzijas, neceru, ka filmu varētu parādīt Krievijas televīzijā vai citur. Krievijā nav tādas situācija, ka Staļina režīms tiktu izvērtēts un nosodīts. 90. gadu sākumā bija tādas tendences — bija filmas, grāmatas, bet pēc tam, īpaši Putina laikā, ir sācies pretējs process. Strīdīgie momenti šobrīd tiek ne tikai noklusēti, bet pat daļēji attaisnoti. Kopumā Krievijā Staļina režīms tiek idealizēts. To slavē kā valsts varenību, un tagad Staļina režīms tiek uzskatīts gandrīz kā paraugs, jo tā bija stipra un varena valsts. Arguments — protams, bija kļūdas, bet kopumā viss bija ļoti labi. Tādā situācijā nevar gaidīt, ka Krievijā rādīs filmu, kas pasaka, ka Staļina režīms slepkavoja cilvēkus un tas bija noziedzīgs.

— Esmu dzirdējis viedokli, ka filmā gandrīz viss ir ļoti pareizi, bet vienīgā kļūda ir filmas beigas, kur tagadējo Krieviju pretnostata ar Staļina režīmu, un tieši šīs epizodes visvairāk ir satracinājušas Krieviju.

— Manu lelli nededzināja šīs epizodes dēļ. Tur galvenais satracinājums bija: «Ruki proč ot naših ģedov.»*** Viņiem sāpīgākais moments ir filmas vēsturiskā puse. Filmas galvenais mērķis nebija tika daudz paraudāt par to, kas ir bijis, bet parādīt — ja tās lietas nenosoda, neizvērtē, tad tas var novest un noved pie tā, ko redzam filmā. Tāds rasisms un ksenofobija, kāda ir Krievijā — tādu vietu uz pasaules reti kur atradīsi. Tas ir tieši saistīts ar totalitārisma mantojumu.

— Vai jums tagad nav bail no filmas ienaidnieku atriebības? Bail, ka viņi no vārdiem pāries pie darbiem?

— Bailes nebūtu tas īstais vārds. Taisot filmu, man nebija ilūziju par potenciālo Krievijas reakciju. Ja kāds vēstures skaidrojums balstās tikai uz bailēm, cilvēki baidās pateikt, kā bija īstenībā, baidās, ka viņus nositīs, tad tā ir pilnīgi nenormāla situācija. Es nekādā ziņā nenožēloju, ka filma tika uztaisīta.

* Pret grāmatas «The Soviet Story» autoru (krievu val.)

** Personīgi nogalināt režisoru, nodedzināt Latvijas vēstniecību (krievu val.)

<b>«Apollo» piedāvā saviem lasītājiem ekspreskonkursu, kura 3 uzvarētājiem būs iespēja tikt pie filmas «Padomju stāsts» DVD!</b>