Freids saskatīja, ka iemīlēšanās ir kultūras uzspiesta uzvedības norma, kuras uzdevums savukārt ir apspiest incesta tieksmes (dzimumdziņu pret vecākiem un asinsradiniekiem).
Par romantisko mīlu un dabas likumu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Savukārt mūsdienu zinātnieki apgalvo, ka iemīlēšanās un seksualitātes uzdevums ir atrast pretējo dzimumu ar atšķirīgu un veselīgu gēnu komplektu. Turklāt nu jau ir noskaidrots, ka iemīlēšanās dziņa ir spēcīgāka par seksuālo dziņu.
Kādā vīzē to noskaidroja? Kas nonāca pie tamlīdzīgiem secinājumiem? Vai to maz iespējams izmērīt?
Dabaszinātnes XX gadsimta fundamentālākais atklājums, proti, 1953. gadā DNS molekulas spirāles identifikācija un pieņēmums, ka tā kodē olbaltumu sintēzi, ļāva biologiem meklēt, pētīt un rast atbildes uz daudziem jautājumiem, par ko priekšgājējiem bija visnotaļ miglains un nereti maldīgs priekšstats.
Teikšu vēl vairāk: DNS un olbaltumu sintēzes pētījumu rezultāti mūsdienās apgāž daudzo gudro vīru apgalvojumus. Piemēram, iepriekš minētā Freida psihoanalīzi tie apgāž pašos pamatos!
Tātad paprāvs pulciņš biologu, mikrobiologu, bioķīmiķu un neiroķīmiķu stāv kā mūris par apgalvojumu, ka romantiskās iemīlēšanās dziņa ir spēcīgāka par seksuālo dziņu, un pierāda to ar pagalam nopietniem pētījumu rezultātiem. Iemīlējušos ļautiņu hormonu padziļināta analīze atklāja, ka romantiskās mīlas jūtas rosina dopamīns un feniletilamīns. Savukārt siltas pieķeršanās jūtas rosina oksitocīns un vazopresīns. Šīs vielas rada cilvēka labsajūtu un eiforiju, liekot pēc iespējas tiekties pēc šīm sajūtām. Atkal un atkal gribēt tās izjust.
Kāpēc tad romantiskās mīlas dziņa liek ļautiņiem meklēt vienam otru vairāk par seksuālo, lai gan daudzi uzskata, ka seksualitāte ir pirmā, kas liek meklēties?
Te nu citēšu rindas no A. Utināna grāmatas «DNS, matrice un cilvēka uzvedība»:
«.. romantiska mīla saista kopā ģenētiski neradniecīgus indivīdus ilgstošākām attiecībām, kam primārā funkcija ir nodrošināt sadarbību savu bērnu audzināšanā; iemīlēšanās sajūtas veic funkciju izvēlēties ģenētiski (fiziski, psihiski, intelektuāli, sociāli) veselāko pretējā dzimuma partneri savu pēcnācēju veselības vārdā..»
Tātad romantiskā mīla liek Homo sapiens radīt veselus pēcnācējus un rūpēties par tiem. Un tā nav kādu tur jefiņu izgudrojums un uzspiesta nevajadzīga uzvedības norma, bet dabas vai DNS diktēta nepieciešamība sugas turpināšanas un evolūcijas vārdā.
Teikšu kā ir — man tamlīdzīgi atklājumi dikti patīk. Kāpēc? Tāpēc, ka mīla gluži vienkārši ir DABAS LIKUMS. Un tad, kad dabas likums strādā, sanāk gan labs sekss, gan laimīga ģimenes dzīve.
Lai jūs šovasar jo īpaši pakļaujaties dabas likumiem! Iemīlieties, saņemiet atbildes jūtas un nonāciet eiforijā!