Viņi ir tandēms — tā politiķus Jāni Lagzdiņu un Dzintaru Ābiķi raksturo daudzi viņu pazinēji. Varbūt ne gluži labākie draugi, bet domubiedri — gan. Un tas apliecinājies ne tikai pēdējā laikā, kad viņi abi vairākos politiskās izšķiršanās brīžos ir bijuši iekšējā opozīcijā Tautas partijai.
Viņi abi deputāta kārtā ir jau kopš Augstākās padomes laikiem un bez pārtraukuma bijuši visās atjaunotās Latvijas Saeimās. Tik ilgs parlamentārieša stāžs vēl ir tikai Annai Seilei. Kopīga allaž bijusi arī partijiskā piederība — sākumā Tautas frontē, tad — «Latvijas ceļā», kuru 1998. gadā atstāja, un, Andra Šķēles uzrunāti, iestājās Tautas partijā (TP).
Drusciņ liberālis un konservatīvais
«Forši veči!» izsaucas politiķis Kārlis Leiškalns, uzzinot, par kuriem līdzgaitniekiem «Neatkarīgā» grib ar viņu aprunāties. Arī K. Leiškalns ar viņiem kopā ir bijis «Latvijas ceļā», bet tagad — TP. Turklāt TP kā reiz viņš ir lielā mērā pateicoties J. Lagzdiņam, kurš K. Leiškalnam deva rekomendāciju uzņemšanai partijā. Abus viņš sauc par saviem draugiem, bet raksturo kā ļoti atšķirīgus politiķus. ««Latvijas ceļā» mēs bijām tā sauktais nacionālais spārns — es, Ābiķis, Lagzdiņš un daļēji arī Linards Muciņš. Šeit, Tautas partijā, manuprāt, no mums es tagad esmu lielākais liberālis. Jo pati dzīve ir mainījusies; un es esmu mainījies laikam līdzi. Taču Lagzdiņš joprojām ir cieti konservatīvs. Ābiķim savukārt ir svarīgs konteksts,» saka K. Leiškalns, skaidrojot, ka par J. Lagzdiņu Dz. Ābiķis «drusciņ liberālāks» tomēr esot. «Viņš vienmēr atsaucas uz skolotāju, sabiedrības, uz mākslinieku interesēm. Konservatīvāks ir Lagzdiņš, kurš vienmēr piemin valstiskumu. Tas ir viens no viņa galvenajiem argumentiem — valsts intereses.»
«Ne jau vienmēr mūsu uzskati sakrīt, bet Jānis ir valstiski domājošs. Un es zinu, ka uz Jāni varu paļauties, jo par valstiski būtiskām lietām, izšķirīgām lietām, ja kāds balsojums, kas kaitē valsts interesēm, tad mēs nekad, neskatoties ne uz kādām frakcijām, koalīcijām, partijām un tamlīdzīgi, nekad neatkāpsimies no sava viedokļa,» atzīst arī Dz. Ābiķis. J. Lagzdiņš savukārt par kolēģi saka: «Viņš ir viens no tiem parlamenta deputātiem, kas ļoti precīzi spēj prognozēt un izjust politiskās situācijas un tālāko attīstību daudzus gājienus uz priekšu. Viņam piemīt tā sauktais politiķa jūtīgums.»
Cīnītāji vai «nervozi uz reitingiem»?
Nepiekāpību un «politiķa jūtīgumu» abi politikas veterāni nodemonstrējuši jau vairākkārt. Biežāk spurojies pretim savai partijai gan ir Dz. Ābiķis, sākot jau ar to, ka pieļāvis iespēju, ka TP būtu bijis labāk, ja partijas tēvs Andris Šķēle atstātu partiju, visbeidzot ar to, ka arī svētdien uzticības balsojumā aizsardzības ministram Vinetam Veldrem, kurš turklāt ir «tautpartijietis», atturējās, kritizējot zirgu rotas ieceri. Taču jo spilgti abu pretestība partijas lēmumiem izpaudās, balsojot pret likumu, kas saistīts ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Protestējot pret pieņemto likumu, kurā bija vairākas normas, kas varētu ierobežot cīņu ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, J. Lagzdiņš pat paziņoja, ka atkāpjas no TP frakcijas priekšsēdētāja vietnieka amata.
«Viņi ir ārkārtīgi nervozi uz reitingu kritumiem — ārkārtīgi jūtīgi. Un tādos brīžos viņi sāk skatīties — vai kaut kur nav kāda jauna ligzda,» par tandēmu saka kādreizējais partijas biedrs no «ceļa» laikiem Andris Bērziņš, šā brīža politiķu aktivitātēs drīzāk saskatot šo cēloni. Reiz savai partijai kritiskā brīdī viņi jau uzgriezuši muguru, tāpēc arī, vērojot šā brīža abu politiķu aktivitātes, A. Bērziņam šķiet — viņš skatās desmit gadu senā pagātnē. «Es gan domāju, ka Jānis Lagzdiņš no tā mazāk ietekmējies — viņš ar laiku ir kļuvis pieredzējušāks un mazāk ietekmējas. Bet Dzintars, manuprāt, vēl joprojām, tā sacīt, adekvāti reaģē uz kairinājumiem,» smej A. Bērziņš. Arī, kad politiķi pametuši LC, partijas reitings, gluži kā TP, svārstījies ap pieciem, septiņiem procentiem. «Bet gala beigās vēlēšanās dabūjām 21%. Savukārt Dzintars ar Jāni, plus vēl Ģirts Valdis Kristovskis no mums emigrēja jau tajā brīdī, kad pēkšņi sajuta — reitingi ir tie zemākie. Viņi nebija gatavi cīnīties, lai tie kļūtu augstāki,» atceras politiķis: «Kaut gan Jānis, protams, ir korupcijas apkarošanas tēvs — pilnīgi viennozīmīgi. Viņš ir pirmais antikorupcijas likuma autors — ar to viņš izveidoja savu atpazīstamību.» Savukārt par Dz. Ābiķi ne bez ironijas A. Bērziņš nosmēja, ka viņš kļuva slavens «ar vienu tādu katlu, kas bija pazudis viņa kaimiņam un atradās pie viņa pirtiņas».
Nejūtas bez ietekmes
Vai to ietekmējusi spurošanās, neveiksmīga konjunktūra vai loģiska politiķa karjeras attīstība ar saviem pacēlumiem un kritumiem, taču skaidrs, ka tādu ietekmi un lomu lēmumu pieņemšanā kā agrāk, tos politiskās ietekmes augstumus, kas pieredzēti — jo sevišķi J. Lagzdiņam —, gan Tautas frontē, gan LC un arī TP 7. un vēl arī 8. Saeimā, abiem politiķiem šobrīd piedēvēt vairs nevar. Dažam politikas vērotājam parlamentā pat šķiet — ietekmes vairs nav nekādas.
Kā statisti uz politiskās skatuves viņi paši gan nejūtoties. «Es vairs nebūtu Tautas partijā, ja es neko nevarētu ietekmēt — kā es uzskatu — pareizā virzienā,» saka Dz. Ābiķis, paužot pārliecību, ka gan viņš, gan J. Lagzdiņš joprojām var ietekmēt lietas. «Tas attiecas gan uz pagājušā gada notikumiem, tāpat tas bija balsojumā saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. (..) Un es domāju, ka lielā mērā arī mūsu rīcība ietekmēja prezidentu, atgriežot atpakaļ likumprojektu. Jo viena lieta ir opozīcija, otra — ka tiem, kas ir pie varas, ir arī citāds viedoklis,» viņš spriež. «Nē, Tautas partijā nav tādas situācijas, ka politiķi tiek atstumti no lēmumu pieņemšanas. Viss atkarīgs no tā, cik politiķis jūt savu iekšējo pašiniciatīvu, cik viņš jūtas spēcīgs un gribošs ietekmēt lēmumus. Un šajā ziņa es varu izteikt pārmetumus Štokenbergam un Pabrikam, kuri necīnījās līdz galam,» saka J. Lagzdiņš.
Ietekmīgi ir, bet viņi nav līderi, tā savukārt šo abus politiķus raksturo K. Leiškalns, jo viņi pēc dabas vienkārši tādi neesot. «Bet viņi ir ļoti ietekmīgi funkcionāri. Un katri viņu asumi izraisa satraukumu un bieži vien pārdomas, nereti rezultējoties kādā Tautas partijas rīcībā. Tā ka viņi ir nozīmīgi,» K. Leiškalns vērtē savu kolēģu pozīcijas, kaut gan bieži vien cilvēki negribot ieklausīties un saprast. «Bet tā ir pieredze, kas jāciena. Un bieži vien draudzība, rūpes par to pašu Tautas partiju tiek uztverta kā tāda pretišķība. Tā ir Latvijas politikā pati vājākā lieta, kas pārnākusi no boļševikiem, — ignorēt citus viedokļus.»
Beigti nervi, sirmi mati
J. Lagzdiņš vairākkārt gan uzsvēris — šis ir viņa pēdējais sasaukums Saeimā deputāta statusā, vairāk kandidēt vēlēšanās viņš nedomā. Arī sarunā ar «Neatkarīgo» viņš atkārto vairākkārt teikto, ka šodienas politikā vairs nejūt to morālo gandarījumu kā agrāk. «Tas ir tas, kā vispār mūsu valstī pietrūkst. Mēs pārāk maz cits citam publiski vai individuāli sakām paldies un runājam par pozitīvām lietām. Par negācijām varbūt ir jārunā vēl asāk un vēl kritiskāk, bet vienlaikus ir jārunā arī par pozitīvo. Un tā man pietrūkst,» neslēpj J. Lagzdiņš, atzīstot, ka politikā juties vislabāk Augstākās padomes laikā un 7. Saeimā, kad izveidojās TP.
To ir pamanījis arī K. Leiškalns. «Lagzdiņam ir baigi grūti. Te ir daži cilvēki, kas jebko laiž pāri galvai. Lagzdiņš visu laiž cauri sirdij, un tas ir grūti. Un jebkurš nopulgojums — vai Tautas partijas, vai parlamenta, vai padarīto darbu virzienā — viņam iet caur sirdi un sirmina jau tā sirmos matus.» Atšķirībā no veselas virknes politiķu, kuriem svarīgs ir nevis viņa padarītais darbs, bet saņemtais atalgojums un citi labumi, J. Lagzdiņš neesot ne populists, ne popularitātes tīkotājs. «Viņš ir briesmīgs savrupnieks. Un viņam ir izcils hobijs — viņš ir grāmatnieks. Viņam ir izcila grāmatu kolekcija, viena no ievērojamākajām Latvijā. Visa viņa dzīve tiek atdota šīm grāmatām. Viņš ēd to grāmatu putekļus tajā īsajā brīvajā brīdī, kad nevelta sevi Latvijas tautai. Un Lagzdiņš patiesi velta sevi Latvijas tautai,» vaļsirdīgi saka K. Leiškalns.
Daudz kas ir iespējams
«Atjaunošos advokatūrā. Bet es gan šaubos, vai aktīvi nodarbošos ar advokāta praksi, jo ir pavisam citi laiki un citi advokātu tikumi,» jautāts par plāniem pēc šā sasaukuma, smej J. Lagzdiņš. Ar lielāku iedvesmu viņš runā par citu sen lolotu nodomu, kam veltīs savu laiku. Politiķis rakstīs grāmatu par vēsturi. Šajā ziņā lieti noderēšot arī paša rakstītās dienasgrāmatas. Savukārt Dz. Ābiķis neslēpj apņemšanos mēģināt spēkus politikā likt lietā arī pēc 9. Saeimas. Vai pilnīgi noteikti to darīs un vai tā būs tieši TP, vēl gan rādīs laiks. «Es neuzskatu, ka tas ir mans dzīvības vai nāves jautājums, bet es arī kategoriski nesaku nē. Vienīgi, ņemot vērā, ka mans viedoklis pēdējā laikā nereti ir atšķirīgs no partijas viedokļa — daudz kas ir iespējams,» viņš daudznozīmīgi saka.
Tikmēr TP nākotne, pēc J. Lagzdiņa domām, esot atkarīga no trīs lietām — vai tā spēs izvairīties no būtiskām politiskām kļūdām un intrigām, vai varēs piedāvāt padarītos darbus vēlētājiem un vai spēs atrast jaunus līderus, kas šobrīd ir viena no TP problēmām.