Vīķes-Freibergas pulkstenis — kā perfekts lakmusa papīrs

FOTO: AFI

Nedēļas sākumā parādījās stāsts par mūsu bijušo Valsts prezidenti un viņai dāvinātu dārgu — vismaz no manis kā vidēja pilsoņa viedokļa — rokas pulksteni. Tas lietots, bet divas dienas pirms viņas pilnvaru beigām dīvainā veidā oficiāli izrādījies galēji defektīvs un norakstāms, bet pēc tam bez kādām dokumentārām pēdām pazudis, kamēr kundzei uz rokas tas pats pulkstenis vai tā līdzinieks parādījies arī krietni vēlāk.

Nevēlos prognozēt, cik precīzas ir šā stāsta detaļas un kādus attaisnojumus atradīs vai neatradīs Vaira Vīķe-Freiberga un viņas bijušie padotie — lai gan eksprezidentes otrdienas vārdi, nevis paskaidrojot notikušo, bet gan runājot par politiskām sazvērestībām, liek izdarīt bijušajai valsts galvai diezgan nepatīkamus secinājumus.

Svarīgāk ir tas, ka šis stāsts savā veidā ir lielisks lakmusa papīrs, kas parāda gan mūsu pie varas esošo (un bijušo), gan plašo sabiedrības masu, gan mediju izpratni par daudzām svarīgām lietām — vispirms jau par tiesiskumu normālā Eiropas valstī, kāda Latvija taču laikam vēlas būt.

Īsi uzskaitīšu to, kas jau līdz šim brīdim ir kļuvis skaidrs.

Pirmais. Pat mūsu visgaišākie un visdemokrātiskākie mediji, kuriem tā patīk runāt par principiem un sabiedrības interesēm, var pēkšņi ieslēgt bremzes un atpakaļgaitu, ja izrādās, ka grēkā ir pieķerts kāds viņu «gaišo spēku» simbols un aizstāvamais, jo šādā gadījumā simbola reputācija ir svarīgāka par vispārējiem principiem — ka tiesiskums un likums taču attiecas uz katru un ikvienu...

Piemērs — kaut vai mūsu pašu sabiedriskā televīzija un laikraksts «Diena»: tā kā aizdomās turamais šoreiz izrādījās nevis Andris Šķēle vai Aivars Lembergs, bet gan «gaišo spēku» pārstāve Vaira Vīķe-Freiberga, šiem medijiem šī tēma, kas internetā vāca komentāru simtus un pat tūkstošus, vienkārši neeksistēja. Vismaz pirmo dienu pēc šo ziņu parādīšanās nebija, vienkārši nebija tādas tēmas — un viss.

Otrais. Nieks par medijiem — kam gan kas vēl nav skaidrs par, piemēram, «Dienu»? Bet arī plašās sabiedrības masas — ja identificējam tās ar komentāru rakstītājiem lielākajos portālos — diezgan pārliecinoši pauda viedokli: mūsu valstī ir jāķer un jāraksta par tiem, kas zog miljonus, bet, ja labam un iemīļotam cilvēkam ar nopelniem pie rokām pielīp kāds mazumiņš, tas nav jāņem vērā.

«Gaišie spēki jau drusciņ pakampt drīkst, galvenais, jāskatās, ka tumšajiem kaut kas nepielīp pie pirkstiem,» arī šādu komentāru varēja lasīt, un ej saproti, cik ironiski vai neironiski tas bija domāts. Katrā ziņā no sirds...

Trešais. Kārtējo reizi varēja pārliecināties, cik maz pie varas esošajiem un bijušajiem nozīmē kaut kādi tur kvaukšķi. Tā sacīt, vieni ir parastie cilvēki, kam likumi jāievēro, bet otrie ir cilvēki «ar nopelniem», uz kuriem ar atplestu muti skatās tie ar lietussargiem rokās, — un šie cilvēki «ar nopelniem» jau uzskata, ka var atļauties daudz ko vairāk. Viens «par nopelniem» paķēra pulkstenīti, kaut varēja taču atļauties to no valsts vienkārši izpirkt, otrs dažus gadus iepriekš uzskatīja, ka «par nopelniem» var pakampt pāris rūpnīciņas. Tā ka ir tikai loģiski, ka Vaira Vīķe-Freiberga ignorē jebkādus jautājumus par to pašu nelaimīgo pulksteni un uzskata savu tautu par muļķīšiem, kam taču pietiks ar stāstiņu par politiskajām sazvērestībām.

Noslēgumā citēšu vēl kādu interneta portālu lasītāja komentāru, kas, manuprāt, ir īsti vietā un laikā: «Lasot komentārus par šo atgadījumu, var redzēt, cik dziļi mūsu sabiedrībā komunistiskajam režīmam ir izdevies sagrozīt cilvēku izpratni par labo un ļauno, par morāli un ētiku. Es nevaru iedomāties, ka Čakste, Zemgals, pametot savu amatu, varētu iedomāties taisīt «rebes» ar pulksteni, kurš pieder Latvijas valstij... Labi, ka šī ziņa aizies arī uz valstīm, kuru iedzīvotāji zina, kas ir morāle un ētika, un domāju, arī trimdas sabiedrība novērtēs notikušo...»

Uz augšu