Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Decembra vidū kopā ar draudzenēm apņēmāmies beidzot apciemot vēl vienu mūsu trako tautieti Turcijā. Ilgi tam gatavojāmies, bet pavasarī visas trīs devāmies ceļā.
Stambula mūs sagaidīja ar siltu un saulaini laiku, un mīļīem draugiem, pie kuriem dzīvojām dažas dienas. Vietējo turku uzmanību piesaistījām ne tikai ejot pa ielām, bet arī vakaros. Visas esam lielas dziedātājas, un tad nu latviešu šlāgerīši tika rauti vaļā netaupot ne balsi ne emocijas.
Bet kas gan būtu Turcijas apmeklējums, ja neesi redzējis dervišus. Mūsu uzturēšanās vieta bija Stambulas Āzijas puse, bet derviši diemžēl dejoja tikai Stambulas Eiropas pusē. Mums tika izskaidrots kā nokļūt līdz kuģa piestātnei, tad šķērsot Bosfora jūras šaurumu un kā pretējā krastā sameklēt dzelzceļa staciju. Tur esot labākie dervišu koncerti!
Mēs tikai nedaudz piemirsām vienu- sastrēgumus! Gaidot autobusu sapratām, ka braucot ar sabiedrisko transportu nokavēsim visu. Apturējām taksi, Baibiņa ( pie viņas mēs dzīvojām Stambulā) taksistam turku valodā pateica kurp mūs aizvest., aizmirstot piebilst vienu niecīgu vārdiņu - iskele ( turku valodā tas nozīmē - osta!). Mēs, būdamas pārliecinātas, ka taksistam viss ir skaidrs, ērtāk iekārtojāmies taksīša sēdekļos un neko nenojauzdamas devāmies ceļā. Uzmanīgākas kļuvām tad, kad taksis strauji sāka tuvoties tiltam, kas savieno abus Stambulas krastus. Pajautāju draudzenēm, kāpēc mēs braucam pāri tiltam, meitenes atbildēja, ka arī viņām tas liekoties aizdomīgi un ka cerams, viņš neesot kāda turka sultāna šoferis, jo ja tā, tad laikam jau mums dervišus neredzēt jo nonāksim harēmā. Protams, sākās smieklu vētra...un tad vēl draudzenīte pateica, cik «lielus» cipariņus rāda skaitītājs un no kādas naudas summiņas mums nāksies šķirties...bijām kā slazdā. Braucām turp nezin kurp...Nevarējām neko pajautāt, jo mūsu šoferītis nesaprata neviena vārda angliski, bet mēs nezinājām neviena vārda turciski.Tobrīd pat nenojautām, ka šis vakars mums izvērtīsies piedzīvojumiem bagāts.Tajā brīdī tikai vērāmies pa takša logiem, aplūkojām Stambulas ieliņas un mošejas, smējāmies un gaidījām to brīdi, kad taksis beidzot piestās. Un pats dīvainākais bija tas, ka mūsu šoferītis mūs nogādāja tieši tur, kur mums vajadzēja un tieši laikā.
Mums tobrīd bija vienalga, kādu summiņu rādīja takša skaitītājs ( nekāda mazā jau nebija), pateicām savam šoferītim paldies un smejoties devāmies un koncertu. Dervišu sniegums bija fantastisks. Un to, ka viņu dejai ir maģisks spēks sapratām jau pēc koncerta, kad steidzāmies uz pēdējo kuģi, lai nokļūtu mūsu pagaidu mājās...bet tas jau ir cits stāsts...