O 27.10.2020.

Dzimis valdzinātājs

Pat pieredzējušajam Dīnam Robijāram nebija gadījies redzēt bezgalvainu bebru soļojam pa ielu. «Kas tas par debesu brīnumu?» Dīns strauji nospieda bremžu pedāli un piestūrēja jauno Aston Martin Vanquish ielas malā.

Plakanajai astei lēkājot augšup lejup, bebrs, uzslējis gaisā smailo snīpi un izskatīdamies pagalam aizkaitināts, turpināja ceļu.

Tā noteikti bija bebru meitene, jo tumšie, taukainie mati saņemti īsā, nekārtīgā zirgastē. Dīnam vajadzēja izkliedēt pašam savas drūmās domas, tāpēc viņš atrāva vaļā mašīnas durvis, un Kolorado lielceļš tika pagodināts ar slavenā futbolista kāju pieskārienu. Vispirms parādījās Dolce&Gabbana zābaku pāris, pēc tam sekoja sešas pēdas trīs collas garais muskuļotais, trenētais augums, kas izstaroja nepārspējamu pievilcību... vismaz tā mēdza apgalvot viņa preses aģents.

Tas bija diezgan patiess Dīna ārējā izskata raksturojums, lai gan pēc dabas viņš nebija tik iedomīgs kā izskatījās. Tomēr mākslīgi uzpūstais iedomīga skaistuļa tēls palīdzēja Dīnam noturēt uzmācīgus svešiniekus pienācīgā attālumā no savas īstās būtības.

— Cienītā... Vai varu jums kā palīdzēt?

Ķepas turpināja ritmiski kustēties uz priekšu.
— Vai jums ir pistole?
— Šoreiz nepaķēru līdzi.
— Tad jūs man neesat vajadzīgs.

Un noteiktā solī turpināja ceļu.

Dīns pasmaidīja un metās viņai pakaļ. Garās futbolista kājas aši panāca zvērēnu, kura īsās, spalvainās pekas nejaudāja kustēties ātrāk.

— Jauka dieniņa, — viņš teica. — Siltāks nekā maijā ierasts, bet es nesūdzos.

Meitene uzmeta Dīnam dzelošu skatienu. Tumšās apaļās acis krasi izcēlās citādi smalkajos, bet asajos vaibstos — izteikti vaigukauli, smails deguntelis, nerunājot par zodu, ar kuru droši varēja griezt pat stiklu. Tālāk ass izliekums iezīmēja pārsteidzoši pilnīgas augšlūpas vidu. Apakšlūpa izrādījās vēl sulīgāka, un Dīnu pārņēma mulsa doma, ka meitene izbēgusi no kāda nerātna skaitāmpantiņa.

— Aktieris, — meitene nicīgi pavīpsnāja. — Tā tik vēl trūka!
— Kāpēc tu domā, ka esmu aktieris?
— Tu esi skaistāks par manām draudzenēm.
— Tas ir lāsts.
— Tevi tas nemulsina?
— Ir lietas, kas par sevi vienkārši jāpieņem tādas, kādas tās ir.
— Nu, brālīt... — viņa nepatikā noskurinājās.
— Mani sauc Hets, — viņš teica, meitenei uzņemot gaitu. — Hets Čempions.
— Neizklausās pēc īsta vārda.

Nebija tālu no patiesības, tomēr ne gluži tā, kā viņa to domāja.

— Kam tev vajadzīga pistole? — interesējās Dīns.
— Jānogalina bijušais mīļākais.
— Vai viņš iztukšoja tavu drēbju skapi?

Meitene apcirtās tik strauji, ka plakanā bebra aste trāpīja Dīnam pa kājām.

— Lasies prom!
— Palaižot garām šitādu jautrību?

Meitene cieši uzlūkoja Dīna graujošo, piķa melno Aston Martin Vanquish ar V-12 motoru. Tā izmaksāja krietnu žūksni — vairākus tūkstošus, tomēr neiecirzdama jūtamu robu viņa budžetā. Ja esi Chicago Stars komandas uzbrucējs, tad zināmā mērā tev pieder banka.
Mēģinot notraust no vaiga sviedrainu matu šķipsnu, svešiniece gandrīz izdūra sev aci, jo ķepa šķiet, nebija noņemama.

— Tu varētu mani aizvest.
— Bet tu nesagrauzīsi jaunos sēdekļus?
— Neuzprasies!
— Atvainojos. — Pirmo reizi šajā dienā viņš sajutās priecīgs par savu lēmumu doties tālajā ceļā. Vīrietis pamāja uz mašīnas pusi. — Lec tik iekšā!

Meitene saminstinājās, lai gan pati bija gribējusi braukt. Beidzot viņa tomēr izkustējās no vietas un sekoja Dīnam. Viņš gan atvēra meitenei durvis, bet pakāpās atpakaļ un nepalīdzēja iekāpt.

Lielākās problēmas viņai sagādāja aste. Neērtais piedēklis bija veidots no atsperes, un kad meitene mēģināja iekāpt, aste plīkšķēdama sitās viņai pa galvu. Tas meiteni sakaitināja vēl vairāk. Viņa mēģināja asti noraut, bet tā kā tas neizdevās, tad vienkārši uzmina tai ar kāju.

Dīns domīgi pakasīja zodu.
— Tu nu gan izturies ļauni pret veco zēnu.
— Man pietiek! — Viņa iesaucās un, apcirtusies riņķī, devās prom pa ielu.

Dīns pasmaidīja un nosauca pakaļ:
— Lūdzu, piedod. Tieši šādu piezīmju dēļ sievietes zaudējušas cieņu pret vīriešiem. Man kauns par savu izturēšanos un izrunāšanos. Nāc, es tev palīdzēšu.

Viņš manīja, ka meitenē notiek cīņa starp aizvainotu pašlepnumu un vajadzību pēc palīdzības, bet nebrīnījās, ka vajadzība uzvarēja. Kad meitene pienāca pie mašīnas, Dīns palīdzēja viņai savaldīt nepaklausīgo asti. Meitene piespieda asti pie krūtīm un beidzot iesēdās mašīnā. Astes dēļ meitenei bija jāsēž sāniski un jāskatās uz priekšu garām smieklīgajam traucēklim. Dīns apsēdās pie stūres. Bebra kostīma īpatnējā dvaka atgādināja viņam skolas sporta zāles ģērbtuvi. Uzsākot braukt, viņš pavēra vaļā logu.

— Nu, kur dodamies?
— Kādu jūdzi taisni uz priekšu. Pie Mūžīgās Dzīvības Bībeles baznīcas nogriezies pa labi.

Zem smirdīgā bebrādas kostīma meitene svīda kā priekšējās līnijas aizsargs, un Dīns uz pilnu jaudu ieslēdza gaisa ventilācijas sistēmu.
— Vai strādāt par bebru ir izdevīgi? Kādas ir karjeras iespējas?

Meitene uzmeta Dīnam izsmejošu skatienu. Viņa lieliski apzinājās, ka situācija ir nenoliedzami komiska.
— Es reklamēju Bena Lielā Bebra kokmateriālu noliktavu, saprati?
— Runājot par reklāmu...
— Benam pēdējā laikā neveicas ar darījumiem... vismaz tā man teica. Es nonācu šajā pilsētelē tikai pirms deviņām dienām. — Viņa pamāja uz priekšu. — Šis ceļš ved uz Rolinskrīku un Bena kokmateriālu noliktavu, bet tā četrjoslu iela — uz dzelzceļa staciju.
— Nu, vismaz kaut kāda skaidrība.
— Nu, jā. Katru nedēļas nogali Bens noalgo kādu, kurš grozās krustojumā ar plakātu rokās un pievilina klientus. Es biju pēdējā muļķe, kas tam piekrita.
— Kā jau jauniņā šajā pilsētā.
— Neviens šeit vēl nav tik bezcerīgā situācijā, lai piekristu strādāt divas nedēļas nogales pēc kārtas.
— Kur tu liki to plakātu? Lai nu paliek, droši vien turpat, kur nosviedi bebra galvu.
— Tā tik vēl trūka, lai es staigātu pa pilsētu ar bebra galvu! — Vai tad viņš pats nesaprot, cik tas būtu pazemojoši? Kā var uzdot tik stulbus jautājumus? Turklāt, ja zem bebra kostīma būtu kāds apģērba gabals, viņa bez šaubām būtu nometusi arī šo apkaunojošo ādu.
— Es tur neredzēju nevienu mašīnu, — ierunājās Dīns. — Kā tu vispār tur nokļuvi?
— Īpašnieka sieva izpalīdzēja, kad mans Camaro šorīt beidzot izlaida garu. Pirms stundas viņai vajadzēja mani savākt, bet viņa neatbrauca. Gudroju, ko iesākt, kad garām pašāvās tas nelietis ar Ford Focus, par kuru, starp citu, biju maksājusi arī es.
— Tavs draudziņš?
— Bijušais draudziņš.
— Tas, kuru tu grasies nogalināt?
— Izliecies, ka es jokoju. — Gar plakano bebra asti viņa palūrēja uz Dīnu. — Rau, kur baznīca. Griezies pa labi!
— Ja es aizvedīšu tevi uz nozieguma vietu, vai mani uzskatīs līdzvainīgu?
— Vai tu to vēlies?
— Protams, kāpēc nē? — Viņš nogriezās bedrainā ieliņā, kur nezālēm aizaugušos pagalmos slējās dažnedažādas vienstāva mājas ar lēzeniem jumtiem. Lai gan Rolinskrīka atradās tikai divdesmit jūdzes no Denveras, tai nedraudēja briesmas kļūt par iecienītu dzīvojamo rajonu tiem, kuri vēlējās izrauties no lielpilsētas saspīlētās gaisotnes.
— Piestāj pie tās zaļās mājas ar izkārtni, — viņa teica.

Dīns apstājās pie noplukušas vienstāva mājas ar metāla briedi pārziedējušu saulespuķu pudurī un izkārtni ar uzrakstu «IZĪRĒ ISTABAS».

* * *

(Fragments no grāmatas «Siržu lauzējs»)