O 27.10.2020.

Dzimis valdzinātājs. Siržu lauzējs

Bet kas par kaisli!

Vēl viens turpinājums no Sūzanas Elizabetes Filipsas grāmatas. Varētu teikt – dāmu literatūras paraugs, ļoti noderīgs lasīšanai siltos vasaras vakaros vasarnīcas dārzā, šūpuļkrēslā... Bet kas par kaisli!...

* * * 

— Tu neesi arī nekāda kinozvaigzne. Tu esi gejs. — Tas izskanēja kā apgalvojums, nevis jautājums, kas aizvainotu daudzus sportistus, bet Dīnam bija krietns geju pielūdzēju pulks, un viņš allaž cienīja savus atbalstītājus.

— Ja paklīdīs kaut mazākās baumas par manu seksuālo orientāciju, ar karjeru būs cauri. Es būtu pateicīgs, ja tu šo informāciju paturētu pie sevis.
Viņa drūmi sarauca uz augšu vienu uzaci.
— Baigais noslēpums! To, ka esi gejs, es sapratu piecu sekunžu laikā.
Viņa taču smejas par Dīnu!

Ar ķīli nostiprinātajās atvērtajās durvīs karājās zīme SLĒGTS. Dīns, palikdams uzticīgs savai džentlmeņa dabai, izkāpa, lai palīdzētu izrausties bebru meitenei.
— Uzmani savu asti!

Uzmetusi Dīnam iznīcinošu skatienu, viņa pamanījās daudz graciozāk izkāpt no mašīnas un devās uz kokmateriālu noliktavu. Atverot durvis, Dīns paspēja saskatīt druknu vīru. Bebru meitene iegāja iekšā un aizvēra durvis.

Dīns tik vien paspēja kā pārlaist aci neizteiksmīgajai apkārtnei, kad pa durvīm iznāca bebru meitene ar drēbēm rokās.
— Diemžēl viena pati es netieku ārā no šī ķēma. — Viņa pameta neapmierinātu skatienu uz vīreli veikalā. — Bet es neļaušu tam perversajam tipam sev pieskarties.

Dīns pasmaidīja. Vai viņam nebija taisnība, ka izlikšanās par homoseksuālistu dos zināmas priekšrocības?

— Nāc, es tev labprāt palīdzēšu.

Viņš sekoja meitenei līdzi aiz stūra, kur uz nolupušām metāla durvīm atspīdēja bebra siluets ar noliektu galvu. Tualete nebija sterili tīra, tomēr visumā pieņemama, ar vienu podu, gaišām betona bloku sienām un mušu notraipītu spoguli virs izlietnes. Kamēr bebru meitene raudzījās, kur nolikt savas drēbes, Dīns nolaida poda vāku un aiz cieņas pret saviem geju līdzbiedriem, noklāja vāku ar pāris papīra dvieļiem.

Bebru meitene nolika drēbes un pagrieza viņam muguru.
— Tur ir rāvējslēdzējs.

Gaisa necaurlaidīgais bebra kostīms smirdēja vēl nelāgāk par sportistu ģērbtuvi, tomēr kā pieredzējušam sporta veterānam Dīnam bija gadījies ostīt vēl neciešamākas smakas. Dažas sviedrainās šķipsnas bija atraisījušās no pavirši saņemtās zirgastes un pielipušas pie baltā kakla, kam pa vidu stiepās bāli zilgana vēna. Dīns pastūma nost matus un taustījās pa noplukušo kažoku līdz uzgāja rāvējslēdzēju. Parasti Dīns prasmīgi izģērba sievietes, bet pēc dažiem milimetriem rāvējslēdzējs ieķērās. Dīns brīdi pacīkstējās ar noplukušo kažoku un atbrīvoja rāvējslēdzēju, kas pēc dažiem milimetriem atkal iesprūda.

Tā nu pamazām bebra kažoks pavērās, atklājot pienabaltu maigu ādu, bet Dīnam ar katru nākamo piegājienu kļuva grūtāk noturēties geja lomā. Viņš mēģināja novērst domas ar tērgāšanu.
— Kas tad mani nodeva? Kā tu saprati, ka esmu atšķirīgs?
— Tu neapvainosies? — viņa tēloti gādīgi apvaicājās.
— Un patiesība darīs mani brīvu.
— Tev ir mākslīgi uzpumpēti muskuļi un tādu krūškurvi tu neieguvi, liekot mājām jumtus.
— Daudzi vīrieši apmeklē trenažieru zāli. — Dīns apspieda vēlmi uzpūst dvašu viņas miklajai ādai.
— Jā, bet normāliem čaļiem mēdz būt pa rētai uz sejas vai sadauzīts deguns. Tava seja ir gluda un līdzena.

Tā bija taisnība. Dīna seja, atšķirībā no pleca, nebija cietusi sūrajās sportista gaitās.
— Un tavi mati? Biezi, mirdzoši un blondi. Kādus matus kopšanas līdzekļus tu tajos sagāzi šorīt? Lai nu paliek, labāk nesaki, es jau tā jūtos nožēlojami.

Dīns šorīt bija lietojis tikai šampūnu. Protams, tas bija labs šampūns, tomēr nekādus citus matu kopšanas līdzekļus viņš nebija lietojis.

— Viss atkarīgs no matu griezuma, — viņš atkārtoja Opras friziera iemīļoto teicienu. Šis meistars bija darbojies arī ap Dīna galvas rotu.
— Šie džinsi arī nav pirkti nocenoto preču veikalā.

Taisnība.
— Bez tam tu valkā geju zābakus.
— Nepavisam nē! Es par tiem samaksāju tūkstots divsimt dolārus.
— Tieši tā, — viņa triumfējoši iesaucās. — Kurš normāls čalis maksā par apaviem tūkstots divsimt dolārus?

Tomēr pat viņas muļķīgie spriedelējumi par apaviem nespēja atvēsināt Dīna sakarsušo prātu. Atvēris rāvējslēdzi līdz vidum, viņš redzēja, ka domājis pareizi — zem bebra ādas meitene nebija uzvilkusi krūšturi. Trauslā mugurkaula skriemeļu virtene noslēpumaini ievijās spalvainā bebra kostīma atvērumā. Dīnam nācās sakopot visu gribas spēku, lai neieslidinātu roku tumšajā dobumā un nepārliecinātos par bebru meitenes apslēptajiem dārgumiem.

— Ko tu tur ķimerējies tik ilgi? — viņa nepacietīgi vaicāja.
— Rāvējslēdzējs visu laiku ķeras. — Viņš centās runāt īgni, bet džinsu bikses jūtami spieda.

Tās nebija paredzētas tik negaidītai ķermeņa apjoma palielināšanai. — Ja domā, ka pati tiksi galā ātrāk, tad, lūdzu, — uz priekšu!
— Šeit ir tik karsts.
— Tur tev taisnība. — Pēdējo reizi parāvis rāvējslēdzēju, Dīns atsedza labu tiesu meitenes muguras un pamanīja ap viņas gurniem šauru spilgti sarkanu biksīšu svītriņu.

Viņa parāvās nost un, pagriezusies pret Dīnu ar seju, aizsedza sevi ar kostīma augšdaļu.
— Tālāk es pati tikšu galā.
— Bet, lūdzu, tev nav nekā tāda, kas mani varētu ieinteresēt.
Viņa savilka mutes kaktiņu, tikai Dīns nesaprata — uzjautrinājumā vai aizkaitinājumā.
— Ārā!
Nu, labi... Viņš vismaz mēģināja.

Dīns vēl nebija paguvis iziet no telpas, kad bebru meitene pasvieda viņam mašīnas atslēgas un palūdza izņemt no auto mantas. Laika zoba sagrauztajā mašīnā Dīns atrada dažas redeļu kastes, kas bija piekrautas ar gleznošanas priekšmetiem. Vēl tur bija arī vairākas ar krāsu notraipītas darbarīku kastes un audekli gleznošanai. Tiklīdz Dīns pieticīgo saimniecību bija pārkrāvis savā mašīnā , [..]ilgodamies, kaut bebru meitene pasteigtos. Tomēr viņa parādījās tikai pēc krietnām desmit minūtēm. Dīns viņu nopētīja.

Izskatījās, ka «Elles Eņģeļu» bandas motocikliste nolaupījusi mazo aitu ganīti Bū Pīpu.
Kruzuļaina tērpa, sārtas aubītes un ganu spieķīša vietā viņai mugurā bija melns izbalējis krekls, maisveidīgas džinsa bikses un lieli, veci darba zābaki, kurus Dīns bija manījis tualetē, bet nevarēja iedomāties, ka tos valkā bebru meitene. Atbrīvojusies no spalvainā kostīma, meitene, kā jau Dīnam bija licies, izrādījās neliela auguma un tieviņa, izņemot krūšu daļu, kas pavisam noteikti bija izteikti sievišķīga, lai gan ne uzkrītoša. Tualetē meitene acīmredzot bija nomazgājusies, jo, viņai pienākot tuvāk uzvēdīja ziepju smarža, nevis sasmakuša kažoka dvaka. Melnie, slapjie mati pieplaka pie galvas kā izplūdusi tinte. Gaišā seja nebija uzkrāsota, lai gan pēc Dīna domām nedaudz lūpukrāsas un skropstu tušas viņai nekaitētu.
Meitene pasvieda bebra kostīmu Glenam.

— Galvu un plakātu atradīsiet krustojumā, es tos aizbāzu aiz elektrības sadales skapja.
— Ko tad lai es ar to iesāku? — Glens atcirta.
— Gan jau kaut ko izdomāsi.

Dīns atrāva vaļā mašīnas durvis, lai dabūtu viņu ātrāk prom no šejienes. Kamēr bebru meitene rāpās mašīnā, Dīns uzlika Prada saulesbrilles ar zaļiem stikliem un metāla rāmjiem.

— Glens ir gejs?
— Neizliecies, ka tu to nezināji.

Bebru meitenes aizsmakušie smiekli skanēja mulsinoši neganti, it kā viņa priecātos tikai par sev vien zināmu joku. Bet aizgriežoties, smiekli apsīka, un tumšās acis satraukti iemirdzējās.
Dīnam iešāvās prātā, vai tikai bravūrīgā āriene neglabā dažu labu noslēpumu.

* * *

(Fragments no romāna.)