Ģirts Ķesteris starp krogu un baznīcu

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: AFI

Populārais aktieris nupat atgriezies no ceļojumiem uz divām Venēcijām — parasto un Ziemeļu Venēciju jeb Pēterburgu.

Uz Venēciju Ģirts devās ar — kā pats saka — attiecībām: lai gan dāmas vārdu viņš neminēja, Ģirta draudzene aktrise Kristīne Nevarauska pastāstīja intervijā citam izdevumam, ka nupat atgriezusies no Venēcijas. Uz Pēterburgu Ģirts aizceļoja kopā ar dēlu Paulu, kurš Krievijā pirms tam nekad nav bijis. Fotogrāfiju no abiem braucieniem nav — ceļotāji baudījuši mirkli un ļāvušies laiskam laika plūdumam, neraizējoties par notikumu dokumentēšanu.

Ko nozīmē — stilīgi

Es biju domājis, kā stilīgi pavadīt vasaras atvaļinājumu — mēģināju atkodēt, ko tas īsti nozīmē. Tas izrādījās spontāns, iepriekš neplānots ceļojums uz Venēciju un Pēterburgu — ja nu reiz tas otrais brauciens izdevās, tad tāpēc, ka Pauls iemīlējās pilsētā... Nē, nē — nevis kādā Pēterburgas meitenē, bet pašā pilsētā — domāji, ka būs materiāls žurnālam?! Nē, viņš ir ļoti monogāma būtne, vismaz pats tā apgalvo, un ir ļoti uzticīgs savās attiecībās, ar to visu vienmēr ir kārtībā. Vai ar Žaneti? Nu, to es nezinu... es nelienu tajā iekšā. Varbūt viņam nav monogāmas attiecības, bet pēc savas būtības — mīlestībā — viņš ir monogāms vīrietis. Par to es esmu pārliecināts. Venēcijā es arī nebiju viens. Mēs braucām tērēt 1000 eiro, ko man ziemā piešķīra skatītāji kā savai simpātijai... Tas bija vienīgais iespējamais laiks, kad mēs to varējām darīt — atelpas brīdī no skatuves un seriāla. Es gribēju arī vienkārši izrauties no tā visa ārā. Un tad es braucu uz zemēm, kur ir daudz krogu un baznīcu — man patīk šāds savienojums. Vecim tas ir nepieciešams — dvēseliskais un miesiskais sadzīvo vienlīdz labi. Venēcijā ir ļoti daudz krogu un nosacīti daudz baznīcu — cik nu tajā mazajā valstiņā — jo liekas, ka Venēcija ir suverēni atdalīta no visas pārējās pasaules, — satilpis. Un no kroga dodies uz katedrāli — pa taisno! Tas ir tāds reāls fakts: tu ieej kādā pazemes katedrālē, nopērc kādu svecīti vai svētbildīti, vienkārši pavadi tur kādu minūti, un viss sakārtojas.

Tu kļūsti mierīgs! Kā māte Terēze teica — ja tu esi mierīgs un laimīgs, bet citi pret to iebilst, vienalga esi mierīgs un laimīgs! Laime, izrādās, ir miera stāvoklī. Un tam ir domāta Kazaņas katedrāle un Marka katedrāle. Kroga būšana ir otra galējība, bet tas arī liek dvēselei dziedāt! Tikai augstākās skaņās. Faktiski es nesaprotu, ar ko vēl varētu nodarboties tāds ceļotājs vai pilsētas viesis, izņemot krogu un katedrāļu apmeklējumus. Ar japāņiem gan viss skaidrs, ar ko viņi nodarbojas — viņi redz visu tikai caur objektīvu. Tas nav pārmetums, bet jocīgi, ka citādi viņi nefiksē šīs sajūtas. Arī Pauls domā, ka nevajag īpaši fiksēt un dokumentēt laiku un sevi tajā. Kaut kādā raidījumā dzirdēju, ka cilvēks, kurš tiek fotografēts, uz mirkli apstādina laiku un tīri matemātiski zaudē šo mirkli no savas dzīves. Tā ka japāņiem faktiski būtu jārūpējas par nācijas saglabāšanu...

Oficiante Maša un bērnu mafija

Vienojošais moments abās pilsētās bija japāņu tūristi. Bet viena ir liderīga pilsēta — tā aicina tikai tupēt uz kāpnēm, skatīties uz kanāliem un dzert «prosecco», un pētīt — kurš no tiem dzīvokļiem pretējā krastā potenciāli varētu būt mans. Faktiski tas ir monumentālisms, kas robežojas ar tādu radikālu cilvēku dzīvesveidu — ja Venēcijā dienas vidū divarpus stundas neviens nestrādā, tad Pēterburgā, manuprāt, strādā visi un nepārtraukti, izņemot nakts stundas. Tur — mierīgi, mīļi, skaisti, tur — aktīvi un paģēroši. Lai gan mani uzjautrināja Pēterburga. Ja oficiante Maša tevi apkalpo kādā topa vietiņā, tad viņa ir ļoti vīzdegunīga un tā īpaši nelaiž sev klāt. Bet, ja tu Mašai paprasīsi, vai viņai mājās viss kārtībā, tad viņa pēkšņi atvērsies — sāks smieties vai raudāt, un tā tālāk. Itāļi — visi, tai skaitā arī apkalpojošais personāls — lepojas ar to, ko viņi dara: sētnieks ar to, ka viņš ir sētnieks, un oficiants ar to, ka ir oficiants, par pārdevējiem nemaz nerunājot — viņi savu nodarbi nu ļoti mīl. Līdz ar to tā faktiski ir tāda mīlestības zeme. Ja Krievijā pret maziem bērniem restorānos izturas neiecietīgi, tad Itālijā tā ir kulta lieta, faktiski — bērnu mafija! Jebkurš bērns ir viņu potenciāls turpinājums. Protams, Krievijā arī mīl bērnus, vienīgais jautājums — KĀ viņi to dara. Man radniecīgs ir Krievijas variants, nešaubīgi...

Naktsdzīve kā kino

Pēterburgā caur internetu uzgājām dažus klubus, no kuriem ārzemniekus cenšas aizvirzīt prom, bet uz kuriem vajag aiziet, lai saprastu, ko nozīmē Pēterburgas naktsdzīve. Tie ir tādi XXXX tipa klubi — ar četriem, nevis trim X! Paradokss, ka tur neviens neizģērbjas, bet tur ir brīvā skatuve. «Dreskods» absolūti brīvs — nāc, kā gribi, un jūties ērti, unikāls kluba noformējums. Klubs sāk funkcionēt astoņos vakarā ar labu virtuvi un bezdievīgi garšīgu šņabi, kuru es gan nedzēru, bet tikai nogaršoju. Zinu — ir stulbi būt Krievijā un nedzert šņabi, bet man ir īpaši rēķini ar šiem dzērieniem. Bet līdz ar to es izbaudīju notiekošo mazliet asāk. Mēs ar Paulu to visu drīzāk vērojām no malas — jūsmojām, spiedzām, bet barā nelīdām iekšā. Un tas, ka divi tādi veči — lai arī atšķirīgas paaudzes — tā kopā sēž, protams, piesaista uzmanību. Par mums tika izrādīta interese, bet tā ļoti neuzbāzīgi, un mēs tā «šuvāmies» un piedalījāmies it kā ķinī, kā skatoties no malas. Citā klubā, vakarā, kad futbola pasaules čempionāta laikā uzvarēja «Zenīts», iestāde uzsauca dzērienus visiem apmeklētājiem. Nacionālajā TV tika diskutēts par tēmu — vai futbols var kļūt par nacionālo ideoloģiju. To jautājumu viņi risināja divas dienas. Tāpēc, ka viņi ir mazliet nobijušies no tā fakta, ka futbols šodien ir pārņēmis Krieviju — goda pilsonis ir futbolists, nevis zinātnieks vai mākslinieks. Domāju, ka arī šeit, ja Latvijas izlase iekļūtu Eiropas čempionātā un paralēli notiktu Dziesmu svētki, uz tiem biļetes būtu daudz vairāk pieejamas.

Vīrieši tur un te

Mums te nav tādu vīriešu klubiņu. Latvijā cilvēki veido attiecības un ģimenes — tā ir tā pamata fīča. Bet itāļu veči tusē kopā, un reti redzi tur arī kādu sievieti — dienā gan var vērot, kā viņas ēd saldējumu... Mans skaistākais novērojums Venēcijā — uz kādu krodziņu vakariņās atbrauca jauna ģimene ar pavisam mazu bērniņu. Un ikviens, kurš tajā krogā bija, tā piesēžas, aprunājas, paucina to mazo. Un, ja cilvēkiem ir divu stundu pusdienas pārtraukums, tad es nebrīnos, ka viņi brauc ēst pie saviem vecākiem. Bet mēs esam rukātāju nācija. Stulbi tas, ka mēs visu laiku lepojamies ar savu aizņemtī-

bu — to vajadzētu likvidēt kā šķiru. Šķēle savā laikā pateica, ka vajag trijās četrās darbavietās pastrādāt, tad gan būs labi. Nu kāds laiks pagājis, bet visi tomēr turpina strādāt trijos četros darbos. Un atšķirībā no oficiantes Mašas te visi ir noslēgti. Es jau nesaku, ka vajadzētu sadoties rokās, pasarg Dies! Bet kaut kā gribas, lai cilvēki labi jūtas, lai naktīs iet uz ielām un uzdzīvo — arī itāļiem taču no rīta uz darbu jāiet, un tomēr viņi tusē!

Orgasmu netēlotu

Stāstot par to, kas vecim ir svarīgs, Ģirts uzvedināja uz jautājumu — kāds viņš būtu kā sieviete? Ne uz skatuves, kur jāpārtop jebkurā dzīvā būtnē, bet dzīvē?

Ļoti vienkārša atbilde — ko es visvairāk gribētu redzēt sievietē, tāds es arī būtu. Man jau nav jāizdomā — man ir tā, ka mamma un tētis dzīvoja tādā saskanīgā padomju romantikas laikā. Viņi laikam drausmīgi viens otru mīlēja... Svinēja sudrabkāzas baznīcā ar ērģelēm — to visu es esmu piedzīvojis, un tas man liekas tik svarīgi. Es nesaku, ka es kā sieviete gribētu būt seksīgs — tas pats par sevi saprotams: sieviete grib būt seksīga, vīrietis grib būt vīrišķīgs. Bet es gribētu būt «zamužem» — tas nozīmē , ka ne tikai precējusies, bet «za mužem» — tas ir, aiz vīra. Es gribētu to sajūtu. Tas nozīmē, ka es zinu, kādam jābūt vīrietim! Un es kā sieviete darītu visu, visu, visu, lai vīrietis varētu sevi realizēt, lai viņš justos labi tajā, ko viņš dara, un justos gaidīts. Seksā netēlotu orgasmu. Sievietes jau māca, ka ne vienmēr, kad nav orgasma, tas nozīmē, ka sekss nav izdevies. Tā ir? Nu, lūk! Es taču kaut ko tomēr iemācos!

Vai pats esmu piedzīvojis šādu attieksmi? Nezinu... Ir jau tā, ka, ja vīrietim tā nav, viņš liek manīt, ka pats ar visu tiks galā, un nopelnus piedēvē sev. Tā tas ir... Lai gan vispār tas reizēm ir stulbi... Bet lai jau tā ir! Viedums un sirdslietas jau nāk no sievietes, vīrieši var arī tā pamuļķoties. Es kā vīrietis varu ieklausīties sievietes problēmās un ņemt tās vērā, bet jautājums ir par to, vai es spēju to saprast, un tad galu galā nonākam pie secinājuma, ka neko jau es tur nesaprotu, un man paziņo, ka nav nemaz ko līst tajā pasaulītē un mēģināt dēstīt savus labos nodomus. Tā notiek bieži, un tas vispār mūsu sabiedrībai šobrīd raksturīgi.

Bet kā sievietei var likt manīt, ka tu ievēro un novērtē viņas labo attieksmi? Sieviete ir jāapdāvina — bieži un nemotivēti, bez lieliem svētkiem! Jāpārsteidz! Jā, arī ar ceļojumu uz Venēciju.

Mūsu gadījums nav unikāls

Es atbalstu tos, kas domā, ka laikā, kurā mēs dzīvojam, mums ir tiesības meklēt vienu unikālu lietu — laimes hormonu. To ir viegli piefiksēt — tas nāk no bērnības, jaunības, tā ir tāda absolūti neierobežota emocionāla un izvēles brīvība. Un, ja tu sāc nobīdīties no tā nost, tad ir jāsaprot — vai tas ir tikai uz brīdi, kā kompromiss, vai tu sāc zaudēt un esi novirzījies no galvenā ceļa. Lielākoties mēs ejam pa to — ne savu ceļu, un tā laimes hormona nav, un mēs izdomājam dažādus iepriecinājumus, dažādas Venēcijas, Pēterburgas, klubus XXXX... Un man tā miera tomēr nav. Jebkuras jaunas emocijas, jaunas attiecības — tā ir sāpīga pieredze, sāp viss! Ja valstī ir sūdīgi, tas nenozīmē, ka es identificējos ar visu tautu. Bet, ja tuvam cilvēkam ir slikti, tas manī rada ne tikai nemieru, bet panikas sajūtu. Es nerūpējos šādā gadījumā par savu komfortu, bet man patiešām ir svarīgi, lai apkārtējie būtu apmierināti. Es vainu meklēju sevī. Ja kāds man blakus jūtas slikti, acīmredzot es to esmu pelnījis. Jā, «esmu pelnījis», nevis «esmu vainīgs» — tā vainīgo meklēšana noved pie baigām katastrofām... bezjēdzīgs process. Ir jābūt ļoti pašpietiekamam, lai tam visam ietu vēsā mierā cauri. Tas nu nav man raksturīgi. Kā tieku ar to galā? Nu, netieku! Nekā! Es kā kristīgs un pietiekami brīvi domājošs cilvēks diezgan skaidri apzinos laiku, kurā dzīvoju, un to, ar ko es te beigšu. Tāpēc es saprotu, ka viss ir pārejoši. Zini, kā man brāļasieva teica brīdī, kad man atkal kādas attiecības ne tā sagāja? Viņa teica — zini, kā iesnas pāriet? Tāpat pāriet arī viss cits. Pateica to tā vienkārši tajā brīdī, kad bija emociju kulminācija, asaras, puņķi un tā tālāk. Nu jā, pāriet pat hroniskās iesnas! Es iemācījos, ka attiecību krīzes un attiecību pajukšanu nevajag ārstēt. Jā, krogi un baznīcas tad palīdz, arī draugi palīdz. Ir daudz dažādu plāksteru izdomāti, lai mēs saprastu, ka neesam te vieni un ka mūsu gadījums nav unikāls.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu